DAIĻĀ MARGARETA

—   Tāpat kā es nedomāju sastapt šeit jūs, jo, šķiet, tik aukstā rītā uzturēties dārzā nav visai tīkami. — D'Agilars atkal pavērās- viņos ar savām vērīgajām, zobgalīgajām acīm, it kā lasītu viņu siržu noslēpumu, un abi mīlētāji tumši piesarka no šā caururbjošā skatiena. — Atļaujiet man paskaidrot, — spānietis turpināja. — Es- ierados šeit tik agri jūsu dēļ, master Pīter, lai brīdinātu nerādīties šodien pilsētā, jo ir dots rīkojums jūs apcietināt un neesmu vēl pa­guvis nokārtot šo jautājumu miera ceļā. Nākdams šurp, es nejauši sastapu to daiļo dāmu, kas vakar bija kopā ar jums un sakās esam jūsu radiniece. Viņa patlaban atgriezās no tirgus un laipni ieveda mani mājā. Es gribēju satikt jūsu tēvu, un šī jaukā būtne, uzzinā­jusi, ka viņš, krietnais vīrs, lūdz dievu vecajā kapelā, aizvadīja mani līdz tās durvīm un teica, lai uzmeklējot viņu. Es iegāju ka­pelā, bet mastera Kastela tur nebija. Brītiņu pagaidījis, es pa at­vērtajām durvīm iznācu dārzā, domādams pastaigāties te, kamēr kāds parādīsies. Un redzat — man laimējās vairāk, nekā biju gai­dījis un esmu pelnījis.

—  Labi! — Pīters strupi noteica, jo šā cilvēka manieres un garā skaidrošana modināja viņā pretīgumu. — Uzmeklēsim masteru Kastelu, lai jūs varat viņam pateikt savu sakāmo.

—  Mēs jums ļoti pateicamies, ka atnācāt un brīdinājāt Pīteru, — Margareta nomurmināja. — Es tūlīt uzmeklēšu savu tēvu. — Ui> viņa aizsteidzās garām d'Agilaram uz durvīm.

Spānietis noraudzījās, kā viņa ieiet pa tām, tad pagriezās pret Pīteru un sacīja:

—  Jūs, angļi, esat izturīgi ļaudis, ja nebaidāties jau tik agri iz­baudīt pavasara gaisu. Nu, bet šādā sabiedrībā arī es to darītu. Viņa patiešām ir brīnumdaiļa jaunava. Man ir zināma pieredze šai ziņā, bet tādu skaistuli es neatceros sastapis.

—  Mana māsīca ir diezgan glīta, — Pīters vēsi atbildēja, jo spānieša atklātā jūsmošana par Margaretu viņam nepatika.

—  Jā, — d'Agilars sacīja, neievērodams viņa toni, — glīta diez­gan, lai būtu nevis tirgotāja meita, bet augsta dāma — grāfiene, kas valda pār pilsētām un zemēm, vai pat karaliene. Karaliski tērpi un rotas lieliski piestāvētu viņas augumam un sejai.

—      Mana māsīca netiecas pēc augsta stāvokļa un jūtas laimīga savā klusajā dzīvē, — atbildēja Pīters un tad aši piebilda: — Rau, tur jau nāk masters Kastels!

D'Agilars, pagājis tirgotājam pretī, ļoti pieklājīgi viņu sveicināja un tūlīt ievēroja, ka Kastels, par spīti savām pūlēm izlikties mierī­gam, tomēr izskatās satraukts.

—  Es esmu ļoti agrīns viesis, — spānietis sacīja, — bet es zināju, ka jūs, darbīgie ļaudis, ceļaties reizē ar cīruļiem, un gribēju sastapt mūsu draugu Pīteru, pirms viņš iziet no mājas. — Un d'Agilars pastāstīja arī Kastelam sava nāciena iemeslu.

—   Pateicos jums, senjor, — atbildēja Kastels. — Jūs esat ļoti labs pret mani un manējiem. Piedodiet, ka liku jums gaidīt. Man teica, jūs esot meklējis mani kapelā, bet tad es jau biju aizgājis uz savu kantori.

—  Jā, tur neviena nebija. Sai jūsu vecajai kapelai piemīt dīvaina pievilcība. Jūs gaidīdams, es piegāju pie altāra un noskaitīju savu rīta lūgšanu, jo mājās nepaguvu to izdarīt.

Kastels tik tikko manāmi satraucās un uzmeta d'Agilaram ašu skatienu, tad mainīja sarunas tematu un vaicāja, vai senjors nevē­loties, pabrokastot kopā ar viņiem. Taču spānietis atteicās, sacī­dams, ka viņam jādodoties kārtot savas un viņu darīšanas, bet tūlīt pat piebilda, ka labprāt ieradīšoties uz vakariņām rīt, svēt­dien, un pastāstīšot, kā viņam veicies. Kastelam neatlika nekas cits kā pieņemt šo priekšlikumu.

Laipni un galanti atvadījies, d'Agilars atstāja Kastela māju un •domīgs soļoja uz Holbornas pusi, jo viņam bija labpaticies at­nākt kājām bez pavadoņiem. Uz stūra viņš atkal sastapa stalto, gaišmataino Betiju, kas, ar gudru ziņu atcerējusies kādu neatlie­kamu vajadzību, bija vēlreiz izgājusi un tieši šobrīd atgriezās mājup.

—  Kāda sagadīšanās! — d'Agilars iesaucās. — Atkal jūs! Šorīt svētie parāda man lielu labvēlību. Lūdzu, senjora, pavadiet mani kādu gabaliņu, es gribu jums uzdot pāris jautājumu.

Mirkli vilcinājusies, Betija bija ar mieru. Viņai reti gadījās iz­devība pastaigāties pa Holbornu kopā ar tik dižciltīga izskata ka­valieri.

—   Nekautrējieties no savām darba drānām, — spānietis sacīja. — Tik daiļam augumam nav svarīgi, kāds tērps to sedz. — Sis kompliments lika Betijai nosarkt, jo viņa ļoti lepojās ar savu figūru.

—   Vai jums patiktos mantiļa no īstām Spānijas mežģīnēm? Es vienu tādu atvedu no Spānijas un 'uzdāvināšu jums, jo nepazīstu šai zemē nevienas citas lēdijas, kam tā piestāvētu labāk. Bet, mis- tris Betij, jūs mani piemānījāt, teikdama, ka jūsu kungs esot ka­pelā. Es tur iegāju, taču viņa nesastapu.

—       Viņš tur bija, senjor, — Betija atbildēja, gribēdama attaisno­ties šā laipnā un smalkā ārzemnieka priekšā, — pirms brīža es pati redzēju viņu tur ieejam, un ārā viņš neiznāca.

—        Bet kur tad viņš, senjora, varēja būt paslēpies? Vai pie šīs kapelas ir arī kapliča?

—       Nē, domāju, ka nav. Bet, — viņa piebilda, — tur aiz altāra ir tāds mazs kambarītis.