DAIĻĀ MARGARETA

—  Nav labi, ka jūs mani tā steidzināt.

—   Nē, tā būs vislabāk mums abiem. Vai jūs mīlat kādu citu?

—   Atzīstos, jā, — Margareta izdvesa, slepus pašķielēdama uz. viņu.

Spēcīgais Pīters sagrīļojās kā uz ģībšanu un uztraukumā palaida vaļā Margaretas roku, kas vēl arvien turēja pirkstos vijolītes. Viņa. tās pacēla pie sejas un aplūkoja, it kā tikko būtu ieraudzījusi.

—  Man nav tiesību jums jautāt, kas viņš ir, — Pīters nomur­mināja, pūlēdamies savaldīties.

—   Nē, Pīter, es jums pateikšu. Tas ir mans tēvs. Kuru citu gara lai es mīlētu?

—  Margaret, — viņš dusmīgi iesaucās, — jūs mani nerrojat!

—   Kā tā? Kuru citu lai es mīlētu… ja nu varbūt vienīgi jūs?

—   Es nespēju vairs paciest šo spēli, — Pīters sacīja. — Palieciet sveika, mistris Margaret! Lai dievs ar jums! — Un viņš metās projām.

—   Pīter, — Margareta uzsauca, kad viņš bija dažu jardu attā­lumā, — vai jūs nevēlaties šīs vijolītes kā atvadu dāvanu?

Viņš apstājās un vilcinājās.

—   Tad nāciet un saņemiet tās!

Pīters atgriezās, un Margareta ar trīcošiem pirkstiņiem ņēmās piestiprināt vijolītes pie viņa kamzoļa, noliekdamās arvien tuvāka līdz viņas mati pieskārās Pītera cepurei un elpa glāstīja viņa seju. Tad nezin kā vijolītes atkal izkaisījās pa zemi, Margareta nopūtās un nolaida rokas, Pīters ieslēdza viņu savās stiprajās skavās, pie­vilka klāt un skūpstīja — atkal un atkal, uz matiem, uz acīm ura lūpām, un Margareta viņam to neaizliedza.

Beidzot viņa maigi atstūma viņu, paņēma aiz rokas un, aizve­dusi pie soliņa zem gobām, lika apsēsties vienā galā, bet pati apsē­dās otrā.

—   Pīter, — viņa čukstēja, — es gribu jums ko pateikt, kad būšu mazliet attapusies. Jūs esat sliktās domās par mani, vai ne tā> Nē, klusējiet! Tagad ir mana kārta runāt! Jūs domājat, ka esmu bezsirdīga un pirmīt spēlējos ar jums. Redziet, es darīju to tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka jūs patiešām mīlat mani, jo pēc tā pirmā .. . atgadījuma, kad mēs uzlasījām vijolītes, jums gan būtu pienācies to uzreiz pateikt, bet jūs vēl vilcinājāties. Tagad es esmu pilnīgi droša un jums kaut ko atklāšu. Es mīlu jūs ne mazāk kā jūs mani un arī jau tikpat sen. Vai tad citādi es nebūtu apprecēju­sies ar kādu no saviem pielūdzējiem, kuru nav trūcis? Jā, sev par kaunu un grēku, es tagad atzīšos, ka vienreiz biju uz jums ļoti saskaitusies, tāpēc ka jūs nerunājāt un it neko nelikāt manīt, un gandrīz gribēju to izdarīt. Bet galu galā tomēr nespēju un norai­dīju arī šo precinieku. Pīter, kad es vakar vakarā redzēju jūs stāja- mies pretī ar zobenu apbruņotam zaldātam tikai ar nūju rokās un domāju, ka jums būs jāmirst, es pēkšņi sajutu, cik jūs man esat dārgs, un mana sirds draudēja salūzt, kā tā salūztu, ja jūs būtu nokauts. Bet tagad tas viss ir pagātnē, mēs zinām viens otra noslē­pumu, un nekas mūs vairs nespēs šķirt, kamēr vienu no mums vai abus paņems nāve.

Pīters klausījās Margaretā, uzsūkdams sevī viņas vārdus, gluži kā tuksneša smiltis, kas gadiem ilgi tvīkušas veldzes, uzsūc lietu, un raudzījās viņas sejā, kurā vairs nebija ne miņas no draiskulības un izsmiekla. Tagad ar viņu runāja ļoti daiļa un ļoti nopietna sie­viete, kas pēkšņi sapratusi, ko nozīmē dzīve ar tās priekiem un bēdām. Kad Margareta apklusa, šis mazrunīgais vīrietis, kam pat savas lielās laimes brīdī neatradās daudz vārdu, sacīja:

—  Dievs ir bijis ļoti labs pret mums. Pateiksimies dievam!

Un viņi tūlīt to darīja, nosēdušies turpat uz soliņa plecu pie pleca, jo zāle bija par mitru, lai nomestos ceļos, un savā vienkār­šajā, bērnišķīgajā ticībā lūdzās, lai visuvarenais, kas viņiļs savedis kopā un mācījis mīlēt vienam otru, svētītu šo mīlestību un ilgus dzīves gadus pasargātu viņus no visa ļauna, no naidniekiem un nelaimēm.

Pabeiguši lūgšanu, viņi vēl ilgi tur sēdēja, brīžiem runādamies, brīžiem klusēdami savā priekā, un laiks tiem steidzās pārlieku ātri. Beidzot — tas notika pēc viena no šādiem svētlaimīga klusuma mirkļiem — viņi pēkšņi satraucās un pārmainījās, kā pārmainās mierpilna ainava, kad melns negaisa mākonis negaidīti aizsedz sauli, izdzēsdams tās silto gaismu un ietīdams zemi drūmā krēslā, kas sola vētru un lietu. Viņus pārņēma ļauna nojauta. Abi juta sirdī bailes, bet paši nezināja, no kā.

—   Iesim! — Margareta sacīja. — Ir laiks! Varbūt tēvs mūs meklē.

Vairāk nepārmijuši neviena mīļa vārda, viņi piecēlās, iznāca no gobu pavēņa un, domās nogrimuši, noliektām galvām devās cauri dārzam. Piepeši Margareta satrūkās — viņas kāja bija uzminusi cilvēka ēnai. Paceldama acis, viņa ieraudzīja savā priekšā … sen- joru d'Agilaru, kas saspringtā uzmanībā mazliet ironiski nolūkojās uz viņiem. Margareta apslāpēti iekliedzās, un Pīters instinktīvi pa­lēcās uz spānieša pusi, kā drosmīgs un iztrūcināts medību suns metas virsū tam, kas viņu nobiedējis.

—   Svētā dievmāte! Vai jūs mani noturējāt par zagli? — d'Agi­lars iesmiedamies jautāja, piesardzīgi paspēris soli sānis.

—   Lūdzu piedošanu! — Pīters sacīja, saņemdams sevi rokās. — Bet jūs mūs ļoti pārsteidzāt, tik piepeši parādīdamies šeit, kur mēs ne mūžam nedomājām jūs sastapt.