Dārdu aizas noslēpums

— Arī es lāgā neticu Stonora hipotēzei, — Lovs piebilda. — Nav nekādu pierādījumu, ka Toivo iznācis no alas.

— Pēdas pie ieejas. Mēs abi ar Džeku tās redzējām.

Lovs neticīgi pašūpoja galvu.

— Heinrih, kā domā tu? — Stonors jautāja.

— Es.. nezinu… — ar lielu piepūli čukstēja polis. — Es atceros.. neskaidri. . Kaut kāds … aizkars … šeit. — Ar veselo roku viņš pieskārās pie pieres. — Visu … cenšos atcerēties… bet… nespēju…

— Tas pāries, — ārsts steigšus sacīja.

— Var jau būt… Nezinu.. Toivo bija … labs biedrs …

Neviens brīdi neteica ne vārda.

— Ir vēl viens pavisam reāls fakts, — Rasels pēkšņi ierunājās. — Karalienes Modās zemes noslēpumainie aborigēni.

— Džek, Džek, — Stonors ierunājās, — vai tiešām arī tu?…

— Jā. Pārrautā un brīnišķīgā veidā atkal savienotā aukla, pazudušais periskops ir reāli fakti. To nevarēja izdarīt «spoki», par kuriem kladzina ārsts.

— Auklas pārtrūkšana — tā mums bija halucinācija.

— Pieņemsim, ka halucinācija. Bet periskops?

— Viņi periskopu aizstiepuši, to varu apgalvot tikpat nešaubīgi kā uzstādīt iesnu diagnozi, — sacīja ārsts. — Visu nakti viņi klaiņāja ap Lielo kabīni un gramstījās gar durvīm. Tā bija šausmīga nakts.

— Bet kas ir tie «viņi»? — Stonors īgni vaicāja. — Jūs pat nevarat pastāstīt, kādi viņi izskatījušies.

— Protams, nepaspēju viņus pienācīgi apskatīt. Pa periskopu bija redzamas tikai ēnas. Neaizmirstiet, ka plosījās stiprs putenis. Bet skaidri dzirdēju viņu soļus, dauzīšanos pie durvīm. Kad viņi tuvojās durvīm, tās sāka spīdēt pat no iekšpuses.

— Spīdēt?

— Jā, ar violetu gaismu. Tāpēc es sakrāvu barikādi.

— Tas ir ļoti dīvaini, — Lovs piebilda. — Izrādās, ka mums bijušas vienādas halucinācijas. Ledus alā es un Heinrihs arī redzējām violetu spīdumu. Es pat gribēju šaut uz to. .

— Tu gribēji šaut arī uz mani un Džeku, kad nācām atpakaļ, — Stonors norūca. — Tas tikai pierāda, ka mums visiem sabeigti nervi.

— Tas pierāda, ka mūsu pārziemošanas mītnes tu- tuvumā notiek kaut kas tāds, ko pagaidām nespējam saprast, — Rasels klusi sacīja. — Vērā jāņem arī ne^ saprotamais.

— Ko tad tu iesaki, Džek?

— Izeja tikai viena. Esam sastapušies ar parādībām, kuras nespējam izskaidrot, esam atraduši objektus, ko nespējam pilnīgi izpētīt. Noslēpumainos apstākļos pazudis mūsu biedrs. Ralf, izeja tikai viena. Jāsazinās ar Padomju staciju. Krievi nav tālu. Viņiem ir lidmašīna.

— Nekad! — Stonors iekliedzās. — Nekad! Lūgt palīdzību no padomju zinātniekiem! Tu aizmirsti, ka esam atraduši ārkārtīgi bagātus urāna iežus. Darīsim visu citu, tikai ne to.

— Stonor, pagaidiet, — ārsts pacēla galvu. — Mūsu cienījamam zvaigžņu tulkam taisnība. Krieviem ir labs ārsts. Divatā mēs drīzāk spētu palīdzēt Heinriham.

— Nē, — Stonors skarbi atkārtoja. — Šo iedomu aizmirstiet! Labāk tad lūgsim palīdzību no kontinenta.

— Ralf, tiklīdz lūgsim palīdzību, tūlīt pirmie ieradīsies krievi, — Lovs zobgalīgi pasmīnēja. — Viņi ir vistuvāk. Atsaucīgi puiši un. . varen drosmīgi, velns parāvis.

— Nu tad izķepurosimies paši, — Stonors nesavaldīgi sacīja.

Atkal iestājās klusums.

— Kāds tad ir darbības plāns? — Lovs beidzot iejautājās.

— Jāturpina. . meklēt. . Toivo … — Kovaļskis skaidri čukstēja.

Stonors saknieba lūpas.

— Meklēsim viņu uz ledāja.. starp Ledus alu un Lielo kabīni. Priekšpusdienā iesim mēs ar Fredu; pēcpusdienā ies Rasels kopā ar ārstu. Līdz tumsai visiem jāatgriežas Lielajā kabīnē. Naktī dežurēsim pēc kārtas. Pirms nakts iestāšanās, Džek, papūlieties uzstādīt jaunu periskopu ar horizontālu redzes lauku.

— Un ar spēcīgu starmeti, — Lovs piebilda.

Rasels klusējot pamāja ar galvu.

— Ko pārraidīt pa radio? — Ziro jautāja, ļoti vērīgi aplūkodams savus nagus.

— Neko, Nē, nē,' paziņojiet, ka sniega vētrā pazudis ģeologs Toivo Latikainens. Līķis pagaidām nav atrasts.

— Un tas būtu viss?

— Viss.

Ārsts pabīdīja fesku uz pieres un pagrozīja galvu.

*

Meklēšana Lielās kabīnes apkaimē bija nesekmīga. Stonors un Lovs vēlreiz nokļuva līdz Ledus alai. Tur viss bija tāds pats kā pirms dažām dienām. Latikaine- nam adresētā zīmīte joprojām vēl atradās blakus radioaparātam. Stonors pacēla lūku, zem kuras sākās eja uz labirintu, un ilgi, neatlaidīgi raudzījās tumsā. Nekas nebija saskatāms, nekas nebija sadzirdams, no gaiteņa uzdvesa tikai auksta gaisa plūsma.

«Dīvaini, ka neesam atraduši izejas no šīs noslēpumainās apakšzemes valstības,» Stonors domāja. «Bet šādas izejas neapšaubāmi ir. Caurvējš pārāk liels. Katrā ziņā šīs izejas jāatrod …»

Astronoma un ārsta pēcpusdienas gājiens arī bija nesekmīgs. Vairākās vietās viņi šķērsoja ledāju, ielūkojās ikvienā plaisā; viņi pārliecinājās, ka tumšie plankumi, kas rēgojās sniegā un firnā, ir tikai morēnas bluķi. Atceļā Rasels ierosināja uzkāpt augstā plankan- kalnē, kas no dienvidu puses sniedzās līdz aizai. Ārsts, sirds dzijumos lādēdams astronoma garās kājas, ierosinājumam tomēr piekrita.