Dārdu aizas noslēpums

— Pilnīgi skaidrs, ka vakar tā caurule šeit nav bijusi, — Stonors sacīja, kad bija apskatīta periskopa atrašanas vieta. — Ja Freds būtu lūkojies vērīgāk, viņš tūlīt to pamanītu. Periskops atnests naktī, droši vien pirms rītausmas, kad trakoja sniegputenis.

— Kas te īsti notiek? — Lovs purpināja.

— Pēdas! — pēkšņi iesaucās ārsts, stāvēdams uz Lielās kabīnes kupola. — Pēdas sniegā blakus perisko- pam. Nāciet šurp!. .

Stonors, Lovs un Rasels steidzās pie ārsta. Dzirkstošajā sniega segā cita aiz citas iemītas pēdas. Par to nevienam vairs nebija šaubu.

— Kāju pēdas, — Stonors domīgi sacīja. — Nakts viesis, kā redzams, apgājis apkārt periskopam, bet pēdas saglabājušās tikai kupola aizvēja pusē.

— Varbūt tās ir mūsu pēdas? — Lovs šaubījās.

— Vai tad naktī kāds no jums gāja pie periskopa? — Stonors jautāja.

Visi noraidoši pagrozīja galvu.

— Pagaidiet! — Stonors iesaucās. — Vai jums nešķiet, ka šis iedobums izskatās pēc kailas kājas pēdas? Un šis arī…

— Laikam jums būs taisnība, — ārsts piekrita.

— Te ir lielā pirksta, te vēl viena pirksta un šeit papēža nospiedums.

— Tādas pašas pēdas, kādas aizvakar redzējām pie Ledus alas ieejas, — Rasels sacīja. — Diemžēl mēs tās sabradājām, rūpīgi neapskatījuši.

Stonors nometās uz ceļgaliem un uzmanīgi aplūkoja pēdas. Pieceldamies viņš klusi iesmējās.

Lovs un ārsts izbrīnījušies pārmija skatienus.

— Mani draugi, viss skaidrs, — Stonors svinīgi teica. — Mūsu priekšā vēl viena brīnumaina Antarktī- das mīkla … Šīs ir noslēpumaino sniega cilvēku pēdas, kuri pēc dažu zinātnieku domām dzīvojot Himalaju augsto kalnu apgabalos. Tagad viņi, šķiet, Himalajos kļuvuši par ārkārtīgu retumu. Neviens eiropietis viņus vispār nav sastapis. Taču es pats tieši šādas pēdas redzēju pirms dažiem gadiem Donkjala kalnu pārejā uz rietumiem no Everesta. Pie diviem ārkārtīgi svarīgiem atklājumiem mēs tagad pievienojam trešo: Antarktīdā patvērušies cilvēku priekšteči. Mums jāsagūsta vismaz viens no viņiem.

— Spriežot pēc tā, ka sniega cilvēki kā nieku pārrauj metāla caurules, viņus sagūstīt būs grūti, — ārsts šaubīdamies pagrozīja galvu.

— Vai arī jānogalina!.. — Stonors turpināja.

— Tā būs sensācija: sniega cilvēki Karalienes Modās zemē. Es nezinu, kas radīs lielāku iespaidu: senās raktuves vai senie cilvēkveidīgie pērtiķi, ko mūsu ekspedīcija atradusi Antarktikas kontinenta vidienē.

— Vai arī urāns, — Lovs piebilda.

— Fred, par urānu būs jāklusē, — Stonors nopūtās,

— toties par sniega cilvēkiem. .

— Vai par viņiem drīkstu sniegt korespondenci pa radio? — ārsts sarosījās.

— Nekādā ziņā nedrīkstat. Vispirms jādabū rokā dzīvs sniega cilvēks vai viņa līķis. Ja pāragri sacelsim troksni, citi var mums aizsteigties priekšā. Mūsu rīcībā ir apmēram trīs mēneši līdz ziemošanas laika beigām. Varbūt laimēsies, un mēs dabūsim nevis vienu, bet vairākus eksemplārus. Manuprāt, par izbāztu sniega cilvēku mums samaksās vismaz miljonu dolāru.

— Tātad sniega cilvēki vakar aizstiepuši periskopu un šonakt to atnesuši atpakaļ? — jautāja Rasels, kas visu laiku bija klusējis.

— Ticu, ka tieši tā tas ir bijis.

— Kādēļ viņiem šī nēsāšana vajadzīga?

Stonors nezināja, ko atbildēt.

— Bet.. piedod, mans dārgais, kā es varu zināt, pie kādiem principiem savā rīcībā turas Antarktīdas pērtiķi? … Ko tu domā par to?

— Domāju, ka ikviena hipotēze vispirms jāsaskaņo ar faktiem un loģiku.

— Džek, nākamajās dienās tu pārliecināsies, ka tā nebūt nav hipotēze. Bet kas attiecas uz loģiku. . Fred, esi tik laipns un atnes kinoaparātu! Steigšus jānofilmē šīs pēdas.

Lielās kabīnes pārzieinotāji, nepacietīgā Stonora skubināti, trīs dienas medīja Karalienes Modās zemes noslēpumainos aborigēnus.

Meklēšanai laiks bija labvēlīgs. Saule dienu no dienas kāpa aizvien augstāk. Vēja nebija. Pat naktīs sals nepārsniedza divdesmit grādus.

Ekspedīcijas dalībnieki izvilka no šķūņa aerokama- nas, un Rasels, izmantodams labvēlīgos apstākļus, devās tālu uz dienvidaustrumiem, kur, pēc viņa domām, nokritis milzīgais bolīds. Taču neizdevās atrast ne bolīda nokrišanas vietu, ne sniega cilvēkus un pat ne viņu pēdas.

Sniega klaidā pārziemotāji redzēja tikai vāliem sadzītas kupenas un aerokamanu slieču sliedes. Antarktīdas pērtiķi bija kā zemē ielīduši.

— Trīs dienas nav bijis vētras, — Stonors sacīja, kopā ar Raselu aerokamanās atgriezdamies no vēl viena brauciena. — Sniega cilvēku pēdām vajadzētu būt redzamām, taču šeit. . nekur nekā nav. Bet pats galvenais — naktīs viņi vairs nenāk pie Lielās kabīnes. Nez kāpēc?

— Varbūt viņi nāk, tikai sniega aukai plosoties, — astronoms piebilda, strauji nobremzēdams aerokamanas pie sadzītiem, apledojušiem sniega vāliem.

— Dīvaina doma!

— īstenībā tā ir bijis, — Rasels turpināja. — Pat tanī pēdējā naktī viņi, kā redzams, ieradušies tikai uz rīta pusi, kad sāka plosīties sniega vētra un mēs likāmies gulēt. Arī pirms tam viņu apciemojumi notika, vienīgi vētrai trakojot. Ralf, jānogaida, kamēr atkal sāksies liels sniegputenis.