Dārdu aizas noslēpums

Beidzot, spriežot pēc pulksteņa, vajadzēja aust gaismai. Sniega vētra arvien vēl trakoja. Vējš brāzās ar briesmīgu spēku. Pie apvāršņa virs saceltiem sniega virpuļiem pakāpās saule, bet pāri Lielās kabīnes kupolam viesuļvētra arvien vēl joņiem nesa projām tūkstošiem tonnu sniega putekļu.

Izrādījās, ka ārā iziet nav iespējams.

Vējš ne vien aizmēza visu nule sasnigušo sniegu, bet arī daļu no vecajām, pagājušajās nedēļās sadzītajām kupenām. Papildizejas lūka, kura naktī vēl bija vienā līmenī ar sniega segu, tagad sniedzās tai pāri par veselu metru. Izejas šahtas augšgals drebēja nemitīgajos vēja brāzienos un vibrēja kā trakā ātrumā skrejoša vilciena vagons. Pa lūku nedrīkstēja pabāzt galvu. Tumsu aizstājusi duļķaina gaisma, bet arī tajā varēja saskatīt tikpat maz kā melnajā aizvadītajā naktī.

Veltīgi nopūlējies izkļūt pa lūku, Stonors aiztaisīja vāku un pa sniega piedzīto gaiteni atgriezās salonā.

— Vecais, saturies! — viņš pačukstēja Lovam. — Ko tu nokar degunu? Te taču ir Antarktīda. Tici, man Džēka tikpat žēl kā tev, bet jāpaciešas. Ja aerokamanas nav sadragātas tepat pret klintīm, tad viesuļvētra tās varbūt aizdzinusi simtiem kilometru.

Tādu auku neatceros redzējis. Vēja ātrums vismaz trīssimt kilometru stundā. Atjēdzies, mums vēl veicami lieli darbi.. Un varbūt Džeks nemaz nav pagalam. Aerokamanu tvertnēs bija degviela. Vētra apklusīs, viņš iedarbinās motoru un atgriezīsies.

Lovs lēni pacēla galvu. Stonors paraudzījās viņa sejā un nodrebēja. Vienā naktī Freds bija kļuvis par gadiem desmit vecāks. Acis apdzisušas, grumbas dziļākas, vaibsti skarbāki.

— Vai neesi saslimis?

— Nē, Stonor, saki, kas jādara.

— Vēl kādu laiciņu nogaidīsim. Bet labāk apsprie- dīsimies.. Lai gan tā nošautā pērtiķa līķi, šķiet, neatradīsim. Vētra to varēja aizvelt nezin kur. Fred, tā būtu traka neveiksme.

Stonors nebija maldījies. Pievakarē sniega auka aprima tiktāl, ka varēja iziet ārā. Pieliekušies līdz pat zemei, lai spētu noturēties kājās, Stonors un Lovs ļoti rūpīgi pārmeklēja visu Lielās kabīnes kupola tuvāko apkaimi. Tur neviena nebija. Vējš noplacinājis sniega kārtu par vienu vai jiiviem metriem. Atsegts angāra jumts, meteobūdiņas apakšējais stāvs, Lielās kabīnes galvenā ieeja. Jaunu kupenu tuvumā nebija. Ar elektrību pielādētais, sašautais nakts briesmonis pazudis bez pēdām. Arī no aerokamanām vairs ne vēsts. Tikai pārrautais telefona vads, vējā satinies ap radiomasta atsaiti, atgādināja par aizritējušās nakts notikumiem.

Vakariņas visi ēda klusēdami. Neveiksme bija Sto- noru jromākusi. Lova domas klaiņāja kaut kur tālu tālu. Ārsts visu dienu nebilda ne vārda.

— Diez vai šonakt viņi atkal ieradīsies? — Stonors sacīja, pieceldamies no galda. — Rišār, kā tu domā?

— Man viss vienalga, — ārsts nomurmināja.

— Ķā klājas Heinriham?

— Ej paskaties..

Stonors ielūkojās kabīnē, kurā gulēja polis.

— Viņš guļ. . Vai arī..

Ārsts vērīgi paraudzījās uz Stonoru pāri brillēm un, neko neteicis, iegāja Kovaļska kabīnē.

Stonors pienāca pie Lova.

— Fred, ko tu domā par tiem nakts briesmoņiem? Kas tie tādi ir?

— Es par tiem vispār nedomāju, — meteorologs klusi sacīja. — Neko nezinu. Tu esi gudrāks. .

— Pārsteidzošas ir viņu spējas akumulēt elektrības lādiņus, — Stonors skaļā balsī prātoja. — Šie pērtiķi ir ārkārtīgi ietilpīgi ceļojoši akumulatori. Ar eiektris- kā§ enerģijas akumulāciju droši vien saistīta arī viņu spīdēšana. Nez kāpēc viņi ierodas, tikai negaisam plosoties.. Šerpas man stāstīja par Himalaju sniega cilvēkiem daždažādas pasakas, bet īstenība tagad pārspēj vistrakāko fantāziju. Ja Džeks nebūtu pazudis, es sāktu domāt, ka mēs abi visu notikušo esam redzējuši sapņos.

— Stonor, kaut tas būtu bijis tikai sapnis!

Stonors pēkšņi iesita sev ar pirkstgaliem pa pieri.

— Nu es saprotu! Varbūt viņu tuvošanās rada šos neizprotamos radiotraucējumus? Ja jau viņi tik ļoti piesātināti ar elektrību..

— Stonor, zini ko, — Lovs domīgi sacīja, — tagad esmu gandrīz pārliecināts, ka Toivo nokļuvis šo elles izdzimteņu nagos. Nav šaubu, ka viņi mitinās pazemes labirintos. Gaisa spīdēšana, čaboņa — tās visas ir viņu klātbūtnes pazīmes. Jābrīnās, ka toreiz viņi mūs palaida sveikā …

Stonors sarāvās.

— Vai tu tā domā?

— Mūsu ekspedīcija sarukusi uz pusi, — Lovs turpināja. — Tagad mēs neko vairs nepaveiksim. Pat neuzzināsim, kur palikuši pazudušie biedri. Arī Rasels varēja iekrist šo riebekļu slazdos. Varbūt vairāki pērtiķi pagājušajā nakti vazājušies ap Lielo kabīni. Ja viņi pa īstam sadūšosies mums uzbrukt, mēs visi būsim pagalam.

— Uzbrukt?

— Stonor, kāpēc viņi to nevaretu darīt?.. Visu laiku domāju un nekādi nevaru saprast, kādēļ Rasels brīdinājis ārstu, lai mēs nešaujot.

— Blēņas!

Stonors steigšus iegāja radiokabīnē.

Drīz pa atvērtajām durvīm sāka skanēt mūzika.

— Fred, tā, šķiet, ir Keiptaunas pārraide, — Stonors

sacīja, nākdams atpakaļ. — Pagaidām ēterā viss mierīgi.

Mūzika pēkšņi beidzās. īss pārtraukums un pēc tam: