Dārdu aizas noslēpums

Kaukšana bija klusāka, reizēm aprima pavisam. Tajā, šķiet, bija sadzirdamas jaunas skumju un neremdināmu sāpju noskaņas.

— Kaut kas neticams, — Stonors čukstēja. — Šajās skaņās tiešām ir meldija un kāds īpašs ritms. Kas tas varētu būt? Ja traucējumus rada Antarktīdas iezemieši, tad, šķiet, pašlaik tie attālinās no Lielās kabīnes. Kaut nu mēs nenokavētos!

Uzmaucis uz ādas cimdiem vēl gumijas cimdus, Stonors piesardzīgi nolaida lūkas dzelzs vāku. Debesīs laistījās varavīkšņota polārblāzma. Cauri krāsainajiem viļņiem, kas lēni vēlās pa tumšo debesu augstieni, mirgoja zvaigznes. Vējš pūta retām brāzmām, saceldams un dzīdams sausa sniega putekļus.

Stonors ieslēdza spēcīgu reflektoru un pārliecinājās, ka lūkas tuvumā neviena nav.

— Esam nokavējušies! — viņš iekliedza Lovam tieši ausī. — Pārāk ilgi filozofējām.. Putenis rimstas, un. . viņi pazuduši.

— Bet salst gan kā nelabais, — meteorologs purpināja, rāpdamies laukā pa lūku.

— Paskaties, vai nav pēdu! — Stonors atkal kliedza.

Lovs neatbildēja, tikai parādīja uz zemā puteņa smelkni, kas šņākdama slīdēja pa sniega klāju un tūlīt nosedza arī Lova pēdas. Pieliecies, lai vējš viņu neapgāztu, meteorologs sataustīja stiepli, kas sniedzās līdz meteobūdai, un, uz Stonoru atpakaļ neparaudzījies, pazuda biezajā sniega putekļu duļķē.

Arī pie meteobūdas nebija neviena. Visi aparāti savās vietās, viss pilnīgā kārtībā, un Freds Lovs pierakstīja nolasītos skaitļus. Viņu pārņēma liela vienaldzība pret visu notiekošo. Lovs it kā vēroja sevi ar sveša cilvēka acīm. Lūk, Lovs skatās instrumentos, pieraksta, lūk, aiztaisa meteobūdiņu, nosaka vēja virzienu. Dīvaini, ka šim Lovam nemaz nav bail. Bet Lovs taču baidījās, tas ir zināms arī viņam pašam. .

Tomēr Lovs nenobijās pat tad, kad, nākdams atpakaļ uz lūku, ieraudzīja kaut ko tumšu.

— Stonor, vai tu? — viņš uzsauca.

Nē, tas nebija Stonors. Gaismas kūlītis pārslīdēja pār biezu, sudrabainu spalvu klātu augumu, kļuva redzama maza, koniska galva ar lielām, atkarenām ausīm, kādas mēdz būt sikspārņiem. Briesmonis lēnām tuvojās, viegli cilādams bluķiem līdzīgās kājas. Šķiet, nācējam nebija ģīmja, tikai divi spīdoši, sarkanīgi punkti, kas neatlaidīgi vērās Lova sejā.

«Tās, protams, ir acis,» meteorologa apziņā pavīdēja doma. «Cik uzmanīgi viņš raugās manī un nesteidzas pienākt klāt!» Lovs pēkšņi atcerējās, kā viņš Rietumsumatras džungļos naktīs medīja luktura gaismā. Allaž viņš trāpīja ar lodi tieši starp zaigojošajām acīm, kas no tumsas lūkojās uz luktura gaismu.

«Kāpēc nešaut arī šoreiz?..» Lovs sataustīja kabatā pistoles spalu. Attālums desmit soļu. Katrā ziņā trāpīs. Bet, patiesību sakot, kādēļ jāšauj? Viņš taču pat nezina, kas ir šī dzīvā būtne. Tagad vairs tikai astoņi soļi. . septiņi. . Rasels vakar iekliedza telefonā, ka sniega cilvēki tie neesot. . Vai tad saskarei ar kaut ko nezināmu vienmēr jāsākas ar lodi?. . Lovs apstājās. Apstājās arī pinkainais nakts briesmonis.

«Dīvaini, ka viņš nemēģina tuvoties,» meteorologam iešāvās prātā. «Varbūt viņam ir miermīlīgi nolūki? Miermīlīgi? Vai viņa apziņā šāds jēdziens vispār ir? Ko vispār viņš zin, šis aukstuma un tumsas izdzimtenis? Vai viņš ko domā, vai viņš ko spēj domāt?»

Lovs juta, ka trīc no galvas līdz kājām, bet tanī pašā laikā bija apbrīnojami, neizprotami mierīgs.

«Miers pirms nenovēršamas nāves?. . Dīvaini, šķiet, viņš raida man kādas zīmes. Kā jāsaprot šīs viņa kustības? Lai es neeju klāt?. .»

Aiz briesmoņa muguras uzliesmoja spožs gaismas stars un apžilbināja Lovu. Meteorologs drīzāk noskārta nekā sadzirdēja Stonora saucienu:

— Fred, gulsties zemē!.. Tūlīt šaušu!..

— Nē, nē, — Lovs māja ar rokām. — Nešauj. .

Nevarēja nemaz iedomāties, ka nakts viesa tumšais,

milzīgais augums tik zibenīgi izslīdēs no divu reflektoru staru kūļu saskares apļa. Lovs paspēja saskatīt vēl vienu briesmoņa brīdinošo mājienu, kas neapšaubāmi bija domāts viņam. Meteorologs sastinga. Tanī pašā mirklī zem Stonora luktura uzliesmoja uguntiņa. Dobji nogranda viens šāviens, pēc tam otrs. Divas lodes aizsvilpa pavisam tuvu. Blīkšķēja šāvieni atkal un atkal. Stonors šāva tumsā uz labu laimi.

— Ralf, nešauj!

Vēl viens šāviens. Tas bija pēdējais.

Netālu no Lova uzliesmoja zaļa gaisma. Pavīdēja pinkainā auguma neskaidrais apveids, uz mirkli svešā būtne iezaigojās zaļgani violetā spīdumā. Noskanēja skaļš sprakšķis. Spoža, zibens šautrai līdzīga dzirksts ieurbās tur, kur Stonors steigšus taustīja tumsu ar sava luktura dzelteno šķēpu. Gaismas staru kūlis apmeta lielu loku, atdūrās sniegā un apdzisa.

Lovs paskatījās tur, kur vēl nupat stāvēja svešās būtnes spīdošais augums. Tikai melna tumsa. Lovs raidīja turp sava luktura gaismas šalti — nebija vairs neviena. Aplaida gaismas strēli visapkārt — tukšs.

Nakts rēgs iegrimis gluži kā zemē. Varbūt aizlidojis pa gaisu? … No augšas vēl skanēja dīvaina šņākoņa. Lovs atmeta atpakaļ galvu, bet ieraudzīja tikai polārblāzmas mirdzošo plīvuru viļņojam.