Dārdu aizas noslēpums

— Draudziņ, bet kad tu saslimi, kurā gadā? — tēvocis Mitrofans, aizdomu ' pārņemts, ievaicājās, neno- laizdams acu no ciemiņa.

— Jau sen … Taču esmu aizmirsis …

— Kā tad tevi, slimu puisi, sūtīja šādā darīšanā?

— Kādā darīšanā?

— Labi, labi, — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku,

— man tas vienalga. Tikai to gan tev pasacīšu: arī melot vajag mācēt, citādi uzreiz iekritīsi.

Albīns ar smalkiem pirkstiem paberza bālo pieri.

— Tomēr pasakiet — kāds tagad gads?

— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmitais, — tēvocis Mitrofans zobgalīgi nomurmināja.

Ciemiņš neapvainojās. Viņš vērīgi paraudzījās uz veco vīru, kaut ko apsvērdams, un nešaubīgi sacīja:

— Nē, nevar būt.

— Pareizi, tiktāl vēl neesam nodzīvojuši. Bet ja es teikšu — tūkstoš astoņi simti septiņdesmitais?

Albīns nodrebēja. Viņa lielajās, melnajās acīs iezai- gojās zeltainas dzirkstis. Bet, mirkli padomājis, viņš pagrozīja galvu.

— Domāju, ka arī tas nav taisnība.

— Kā tas jāsaprot — «domāju»? — tēvocis Mitrofans uzbļāva. — Kas ar tevi īsti ir? Pag, pag! Varbūt tev bēniņos viss nav kārtībā, — tēvocis Mitrofans pagrozīja ar rādītāja pirkstu pie deniņiem. — Varbūt tu esi izsprucis no trako mājas, kur tavas slakas vīrus tur aiz atslēgas? Vai saproti, ko saku?

— Nesaprotu, — Albīns atteica, — bet, ja jums mani jautājumi un mana klātbūtne nepatīkama, es varu aiziet…

— Labāk nu klusē! — tēvocis neļāva viņam runāt.

— Dumiķīt, kur tu iesi? Liecies gulēt, rītdien padomāsim, ko darīt… Patiesību sakot, tagad ir viens nešķīsts gads: ļaudis to cieši jo cieši atcerēsies — tagad ir kara gads, tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais gads.

— Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešais, — Albīns atkārtoja un piemiedza acis. — Kuzmič, jūs laikam atkal jokojat.

— Es jokojot? — tēvocis Mitrofans gluži apstulba.

— Nudien, zirgam jāsmejas par tavu tik dumju valodu. — «Bet ko es ar viņu te tarkšķu? Skaidrs, ka prātā jucis.» — Iesim, — tēvocis skaļi turpināja.

— Gulta ir blakus istabā.

Ciemiņš bez steigas piecēlās, paņēma mēteli, piegāja pie durvīm, taču tās nevis atvēra, bet ar joni atsitās durvīs ar pieri. Nobijies viņš parāvās ātpakaļ, apmulsa, pasmaidīja un sacīja tēvocim Mitrofanam:

— Aizmirsu, ka pašam vajag …

Svešinieks paberzēja pieri un, sataustījis rokturi, uzmanīgi attaisīja durvis.

«Vājprātīgs!» vecais nešaubīgi nolēma. «Uzkrita man kā sniegs uz galvas! Naktī nosvilinās vēl mā- jeli…»

Taču nakts pagāja mierīgi. Otrā rītā, paraudzījies Albīna istabā, tēvocis Mitrofans redzēja, ka ciemiņš jau piecēlies. Jauneklis izskatījās nomocījies un satraukts. Viņš pat nepieskārās trūcīgajām brokastīm, atbildēja strupi, domādams savu domu.

Uz jautājumu, kāpēc viņš tik sliktā omā, svešinieks īsi atbildēja.:

— Ar mani notikusi lielāka nelaime, nekā biju domājis. Nejautājiet, tik un tā nesapratīsiet…

Tēvocis Mitrofans apvainojās, bet savaldījās un neko neteica.

Aizritēja dažas dienas. Albīns neizgāja no istabas, gandrīz neko neēda. No rīta līdz vakaram viņš sēdēja uz gultas malas, neatlaidīgi domāja. Laiku pa laikam, paķēris papīra lapu, rakstīja rindu aiz rindas nesaprotamas rakstu zīmes, skaitļus, vilka līknes, rakstīja atkal, svītroja, rakstīja, pēc tam saplēsa lapu sīkos gabaliņos un no jauna iegrima pārdomās.

Dažreiz viņš pielēca kājās un strauji soļoja pa mazo, iedzīves lietām piekrauto istabiņu, murminādams nesaprotamus vārdus. Pēc tam nomierinājās un stundām nepakustēdamies sēdēja, vienaldzīgs pret visu.

Tēvocis Mitrofans iegāja istabā, piesēdās blakus. Albīns klusēja, vērdamies vienā punktā. Šķiet, viņš nemaz nemanīja, ka tepat līdzās ir tēvocis Mitrofans.

«Kurp viņš blenž?» vecais vīrs klusībā brīnījās un pūlējās saskatīt uz nobalsinātās sienas to vietu, ķas tik ļoti piesaistījusi Albīna uzmanību.

«Laikam tālu raugās. Tālu tālu… Bet ko viņš redz?…»

Lāgiem pāri Albīna bālajai sejai pārskrēja dīvaina ēna. Smalkie vaibsti saviebās aiz sāpēm: jauneklis strauji sapurināja galvu, it kā pūlēdamies atvairīt atmiņu rēgus.

«Raizējas,» tēvocis Mitrofans domāja. «Protams, daudz būs jāraizējas, ja nav nokļuvis turp, kur sūtīts … Bet varbūt kaut ko gaida? Vajadzētu viņam atnest kādas grāmatiņas? Palasīs, izklaidēsies, kazi, uz brītiņu aizmirsīs savu nelaimi.»

Tēvocis Mitrofans uzkāpa bēniņos, sameklēja starp vecām kastēm un tukšām pudelēm apputējušu grāmatu kaudzīti — uz fronti aizgājušā mazdēla bibliotēciņu — paņēma dažus sējumus, noslaucīja lupatā un aiznesa Albīnam.

— Senlaiku… — jauneklis domīgi sacīja, piesardzīgi šķirstīdams ar trausliem, gariem pirkstiem lapas.

— Kur nu senlaiku! — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku. — Mazdēls pirka īsi pirms kara.

— Protams, protams, — Albīns samulsa, — es neprecīzi izteicos. Grāmatas ir tāda manta… Jo vecākas,