Dārdu aizas noslēpums

Taču viņiem neizdevās nokļūt līdz mežsarga mājiņai. Pa mežu klaiņāja vācu patruļas. Laikam bija ieplānots vēl viens uzbrukums partizāņiem. No Aiori klintīm tēvocis un Albīns ieraudzīja, ka ieplakā mutuļo dūmi. un šaudās liesmas.

— Aizdedzinājuši manu būdu, — tēvocis Mitrofans murmināja un nospļāvās. — Negrib atstāt mežā nevienu mītni. Ja varētu vien, visus mežus izsvilinātu. Tik traki viņi baidās no partizāņiem …

— Šausmas! — Albīns čukstēja un, brīdi klusējis, lēnītēm piebilda: — Cik daudz ir vajadzējis spēka un diženas drosmes, lai izturētu un noietu visu ceļu. Cilvēki, es noliecu galvu jūsu priekšā, kaut arī līdz šim neko par jums nezināju.. Cik niecīgas ir viena cilvēka skumjas un sāpes salīdzinājumā ar tautas ciešanām un cīņu! Neprātis, muļķis…

— Par ko tu tur mels? — vecais vīrs brīnījās.

Albīns neatbildēja. Šķita, ka viņš jautājumu nemaz

nav dzirdējis. Jaunekļa pati ieplestās acis atkal bija vērstas bezgalīgajā tālē, tur, kur tēvocis Mitrofans, vienalga, cik ļoti viņš pūlējās, nespēja saskatīt itin neko.

Vakarā viņi atgriezās Aluštā.

Albīns nodzīvoja tēvoča Mitrofana mājā vairākas nedēļas. Jauneklis tagad mitinājās pagrabā un tikai naktīs izgāja ārā vīna dārzā svaigu gaisu ieelpot.

Tiklīdz satumsa, tēvocis Mitrofanp tūlīt aizklāja logus, aizdedzināja vecu petrolejas lampu un izlaida Albīnu no viņa slēptuves. Pa stāvām, čīkstošām kāpnītēm jauneklis uznāca augšā istabā, sēdās pie galda, vakariņoja kopā ar mājasmāti un mājastēvu.

Vecais mežsargs bija paspējis noglabāt šo to no savas fašistu izlaupītās saimniecībiņas labumiem. Tāpēc viņš un Jevdokija Makarovna nedzīvoja tik lielā badā kā okupētās Aluštas pārējie iedzīvotāji. Borščā, ko saimniece lika galdā, bieži vien gadījās pa sālītas gaļas kumosam, biezputras šķīvī spīdēja eļļas lāsītes, dažreiz nez no kurienes radās podiņš karsēta piena, vārīta ola, bļodiņa ar skābu krējumu. Visu, kas viņiem bija, vecie ļaudis deva arī Albīnam. Tēvocis Mitrofans, vienalga, cik izsalcis viņš jutās, nepieskārās ēdienam, iekām pie galda nepiesēdās Albīns. Vakariņas ieturēja, nerunājot ne vārda. Albīns lāgā nemācēja rīkoties ar koka karoti. Viņš ēda ļoti maz. Pusšķīvītis viras, mazliet biezputras — un viņš jau sacīja mājasmātei paldies.

— Ieēd nu vēl! — Jevdokija Makarovna skubināja. — Paskaties spieģelī — kauli un āda.

— Nē, nē, pateicos! — Albīns atbildēja. — Es jau tā vienmēr … Neko vairāk man nevajag.

Reiz, vakariņas ēdot, uzreiz rimās tikšķēt sienas pulkstenis. Istabā iestājās liels klusums. Tēvocis Mitrofans piesita ar. saliekta pirksta galu pa ciparnīcu, paraustīja pulksteņa bumbas, pagrūda uz vienu pusi, uz otru pusi vēzekli. Pulkstenis negāja.

— Ak dievs, nu vairs nezināsim pat, kāda stunda ir pašlaik, — Jevdokija Makarovna sūrodamās ierunājās. — Viss iet uz galu.

— Jau pirms kara vajadzēja izsviest mēslainē, — tēvocis Mitrofans īgni piebilda un novērsās.

Albīns piegāja pie apklusušā pulksteņa, noņēma to no sienas, rūpīgi apskatīja mehānismu.

— Vai tu tur kaut ko sajēdz? — vecais iejautājās.

— Šādu pulksteni neesmu redzējis, bet''te jau viss ir ļoti vienkāršs. Gluži kā bērnu rotaļlietā.

Mitrofans nepaspēja ne muti paplest, kad Albīns ātri un nešaubīdamies pulksteni jau bija izjaucis.

— Bet ko nu tagad darīsi? — vecais zobgalīgi jautāja, pamādams uz galdā saliktajām atsperēm, stiep- lītēm, āķīšiem.

— Atkal salikšu, — Albīns atbildēja, — tikai šī daļiņa jāsalabo. — Viņš veikli ar šķērēm nogrieza no tukšas konservu bundžas skārda sloksnīti, to salieca, ielika sabojātās detaļas vietā; pulksteni samontēja, piekāra pie sienas, iekustināja vēzekli. Pulkstenis sāka tikšķēt.

— Tu, brālīt, proti ne tikai šaut, — tēvocis Mitrofans pašūpoja galvu. — Kā redzams, rokas tev īstajā vietā; pirms kara mēdza teikt — zelta rokas. Gudrs puisis…

— Tas taču ļoti vienkārši, — Albīns piebilda it kā atvainodamies. — Pavisam vienkārši… Bet savu aparātu nemāku salabot. Nesaprotu, kas tam noticis, — viņš vēl teica un smagi nopūtās.

— Tu tur pie savējiem — kas tu tāds biji? — tēvocis Mitrofans taujāja. — Varbūt mehāniķis?

— Mehāniķis? — Albīns atkārtoja un nogrima domās. — Nē, mehāniķis nebiju, — viņš beidzot sacīja.

— Nezinu, kā lai jums to izskaidroju, Kuzmič. Tas, ko es darīju, tas tagad nevienam nav vajadzīgs.

— Bet ko tad tu darīji? Kur strādāji?

— Es strādāju visur kur, — Albīns atplauka.

— Šeit, uz Zemes, un tur… — viņš parādīja ar pirkstu uz debesīm.

— Ak dievs, piedod mums, grēciniekiem, — Jevdokija Makarovna pārmeta krustu.

— Pa gaisu, vai, lidoji? — Mitrofans sarauca uzacis.

— Lidoju… — Albīns teica un apklusa.

— Kāpēc no tevis ne vārda nevar izspiest? — tēvocis Mitrofans saskaitās. — Vai tu redz, cik noslēpumainas būšanas. Strādājis… Lidojis… Nestāsti ar, man galu galā ne silts, ne auksts!