Dārdu aizas noslēpums

— Kuzmič, nedusmojieties, — Albīns lūdza. — Esmu apsolījies visu jums pastāstīt un katrā ziņā to izdarīšu. Taču mazliet vēlāk. Tagad nav nozīmes, un es arī nepratīšu. Man nepietiks vārdu. Jūs atkal sāksiet domāt, ka esmu slims, ka man te viss nav kārtībā, — viņš parādīja ar pirkstu uz savu bālo pieri. — Jūs taču tā esat domājuši ne vienreiz vien. Tā taču ir?

— Tu esi tāds ērmīgs, — tēvocis Mitrofans apmulsa. — Sēdi, it kā nevienu neredzi, bet pats tak manas domas lasīji.

— Nē, domas lasīt nemāku, — Albīns sacīja, — bet, šķiet, es jūs saprotu labāk nekā jūs mani.

Tēvocis Mitrofans neapmierināti šņaukāja degunu, taču neko neatbildēja.

Ritēja dienas… Albīns pārvērtās. Ieraušanās sevī, atsvešinātība pamazām izzuda. Viņā arvien vairāk modās interese pret apkārtni, pret cilvēkiem, viņu cīņām, priekiem un bēdām. Tumšos, nejaukos vakaros, kad aiz loga lietus lāses bungoja pa vīnogulāju lapām, Albīns tagad sīki taujāja večukiem — kāda dzīve bijusi pirms kara, taujāja par revolūcijas gadiem, par fašistu iebrukumu, par partizāņiem. Vienu vienīgu reizi dzirdējis kādu vārdu, nosaukumu vai datumu, viņš tos iegaumēja paliekami un noteikti, it kā būtu tos iegravējis savā atmiņā.

— Kuzmič, man jānokļūst pie partizāņiem, — Albīns reiz sacīja tēvocim Mitrofanam. — Tur varbūt izdotos paziņot pa radio uz Maskavu… Maskava, — jūsmīgi un skumji viņš atkārtoja, ieklausīdamies šā vārda skanējumā. — Cik tas viss tālu, bezgalīgi un neaizsniedzami tālu!..

Ar smalkajiem pirkstiem viņš spieda pieri un aizvēra acis.

— Vai zini ko, Kuzmič, — Albīns turpināja pēc ilga klusuma brīža, — veselu gadu gaidīt nevaru. Negribu stāvēt nomajus… Es to neizcietīšu. Jūtu, ka kļūstu arvien vārgāks. Aizvediet mani pie partizāņiem! Tas būtu ļoti svarīgi visai jūsu valstij, iedzīvotājiem. Tiesa, vēstures gaitu tas neietekmēs. Bet es zinu tik daudz… Gribu palīdzēt, kaut arī mazliet, pirms galīgi aiziešu bojā.

Tēvocis Mitrofans bezcerīgi paplēta rokas.

— Albīn, tu tak redzēji. Pašlaik pie partizāņiem aizvest nevaru. Pat pele neizšmauktu cauri. Un neviens partizānis nerādās. Varbūt vasarā …

Pienāca pavasaris. Saziedēja ķirši. No jūras dvesa silts vējš. Albīns stāvēja tumšajā vīna dārzā un ilgi klausījās krasta bangu dunoņā, un dažbrīd nez kāpēc smaidīja.

— Kā ir ar sakariem, vai nekas nesanāk? — tēvocis Mitrofans reiz iejautājās.

Jauneklis sērīgi pagrozīja galvu.

— Varbūt tev vajadzīgi kādi instrumenti?

— Nav vajadzīgi.

Kādu citu reizi, nokāpis pie Albīna pagrabā, tēvocis Mitrofans vaicāja:

— Kur tu savu raidītāju glabā? Ja notiks kratīšana, ja vajadzēs bēgt, vai to neatradīs?

— Kādu raidītāju?

— Nu to, kā viņu sauc — varbūt par radio…

— Ak to! Kuzmič, neraizējieties! Aparātu vienmēr nēsāju sev līdzi. Ja bēgšu, nekad to nepazaudēšu.

Jauneklis pasita vaļā svārkus, un kļuva redzama josta ar dubultu portupeju, kas cieši apžņaudza krūtis.

— Te ir tas aparāts, bet nedarbojas…

Albīns pagrozīja pie portupejas piestiprinātos spožos diskus un bezcerīgi atmeta ar roku.

— Varen gudri izdomāts, — tēvocis Mitrofans piebilda, — bet tomēr sagājis dēlī. Laikam jauns paraugs, kara laika manta.

— Jauns.

— Tā jau būs tā vaina. Labāk vajadzēja ņemt veco.

— Tāda vecā nemaz nav. Sis ir pirmais… — Albīns ieteicās un apklusa.

*

Reiz vakarā Albīns sēdēja uz verandas. Saule bija norietējusi, un krēsla lēnītēm ieskāva apklusušo pilsētu. Virs kalniem blīvējās mākoņi. Arvien biežāk plaiksnījās sarkana rūsa.

Jevdokija Makarovna atnesa patvāri, lēja krūzītēs plānu, iedzeltenu tēju, uzlietu uz rožu ziedlapām. Tālumā nogranda pērkons.

— Pirmais negaiss, — vecā saimniece sacīja un paberzēja ar lakatiņa stūri sausās acis.

Mazs, izspūris putniņš čiepstēdams ielidoja verandā un riņķoja gar griestiem, ar pelēkajiem spārniem un smailo knābīti skardams sienas un atsizdamies pret logu rūtīm.

— Kur nu, kur nu! — Jevdokija Makarovna neapmierināti iesaucās, vicinādama lupatu. — Tūlīt izsitīs rūtis. Tiš, tiš!..

Putniņš svaidījās vēl straujāk, meklēdams izeju.

— Nevajag, — Albīns aši teica un piecēlās. — Putniņu kaut kas nobiedējis. Jānomierina …

Albīns klusi, melodiski iesvilpās caur zobiem, pēc tam pastiepa plaukstu. Mazais nakts viesis, vēlreiz aplidojis gar verandas griestiem, droši nometās uz Albīna rokas.

Jevdokija Makarovna pārmeta krustu.

— Brīnums, jānudien, brīnums!..

— Zina, ka esmu viņa draugs, — Albīns pasmaidīja. Jauneklis vēlreiz klusi iesvilpās, skatīdamies uz putniņu; tas it kā atbildēdams sa viciņā ja spārnus un pa- čivināja.

Albīns pamāja ar galvu un, turēdams putniņu uz plaukstas, izgāja ārā dārzā. Tur jaunais puisis iesvilpās vēlreiz, bet jau citādi — īsi un draudīgi. Nakts plēsoņas tumšā ēna pazibēja starp zariem un klusu pazuda melnajā naktī.

— Cejš ir brīvs, — Albīns sacīja un lēnītēm pakustināja pirkstus.

Putniņš uzspurdza gaisā, iečiepstējās un aizlidoja.

— Cilvēkiem palīdzēt ir grūtāk, — Albīns sacīja un nopūtās.

Jevdokija Makarovna pavisam nobijusies pavērās apkārt. Viņa neuzdrošinājās uzplīties Albīnam ar taujāšanu.

Iečīkstējās dārza vārtiņi. Atgriezās tēvocis Mitrofans. Viņš bija drūms. i