Dārdu aizas noslēpums

— Partizāņus noķēruši, — tēvocis strupi sacīja un iekrekšķējās. — Viens no viņiem rezervāta mežsargs. Kopā ar viņu kāda jauniete. Riebekļi rītdien viņus no- zūmēs.

— Nozūmēs? — Albīns teikto nesaprata.

— Uz laukuma pakārs. Sadzīs ļaudis par iebiedēšanu un partizāņus pakārs. Jau taisa karātavas..

— Debesu tēvs, kas te notiek! — Jevdokija Makarovna čukstēja.

Albīns piecēlās, lūpas sakniebis, un sāka staigāt pa verandu.

— Kur viņi ir?

— Vai partizāņi? — tēvocis Mitrofans piemiedza acis.

— Jā.

— Vai nu nezināms. Policijas iecirknī ieveda. Ieslēdza šķūnī, pagalmā.

— Vai apsardze liela?

— Kāda nu naktī apsardze. Divi vai trīs policisti. Pārējie aiziet mājās. Tur, brālīt, cita gudrība. Pa nakti viņi nolaiž no ķēdes vilku suņus. Svešs nedrīkst tuvumā rādīties — saplosīs. Ja arī gājējs nedabūs galu, suņi tomēr sacels trauksmi. Bet kazarmas turpat ar roku pasniedzamas… Tā māja uzcelta savrup, lai gan arī dienā neviens tur ne tuvumā neiet. Partizāņi vairākkārt mēģināja nosvilināt to ēku. Cik daudz mūsējo tur nolika savu galvu! Neizdevās… Kancelejā glabājoties visu aizdomīgo aktis, dažādas apsūdzēšanas, saraksti par tiem, kas jāsūta uz Vāciju. Nolādēta māja … Tās dēļ vēl plūdīs daudz asaru un asiņu.

— Kuzmič, vai notālēm varat parādīt to māju? — Albīns sacīja, brīdi padomājis.

— Mīļais, tas viss būs veltīgi, — Jevdokija Makarovna nenocietās. — Pats dabūsi galu un viņu iedzīsi kapā.

— Nerunā, — tēvocis Mitrofans sirdīgi iešņācās. — Sitā nav meitiešu darīšana. Ej gulēt…

Pērkons nodārdēja pavisam tuvu. Spožs, līkloču zibsnis pāršķēla tumšo debesi. Rūtīs grabēdamas iesitās pirmās rupjās lietus lāses.

— Labāks laiciņš nemaz nevar būt, — tēvocis Mitrofans sacīja. — To māju varu parādīt. Pusstundu ko iet. Patruļas tagad visas zem jumta. Bet ko tu domā darīt?

•— Kad aiziesim, tad redzēsim, — Albīns atteica.

Tikko viņi bija saposušies, lietus sāka gāzt vēl trakāk.

— Vecais, — Jevdokija Makarovna čukstēja, aizsegusi acis ar galvas lakata stūri, — vecais, tu tur piesargies…

Ar trīcošu, sastrādātu roku viņa noglauda tēvoča Mitrofana neskūto vaigu.

— Zinu, zinu, — Mitrofans skarbi atteica, bet tūlīt maigāk piebilda: — Liecies gulēt, negaidi. Varbūt… pārnakšņosim mežā.

Viņi piesardzīgi gāja pa tukšām ieliņām, nelikdamies ne zinis par lietu, kas gāza kā ar spaiņiem. Kājas slīdēja izmirkušajā mālā. Pērkona grāvieni sekoja cits citam. Spožas zibens mēles atkal un atkal izrāva no tumsas ūdens strūklu duļķaino aizkaru, slapjos žogus, tumšās ēciņas, stāvo ceļu, kas veda lejup uz upi.

— Tūlīt pa kreisi būs kapsēta, — tēvocis Mitrofans čukstēja, — aiz tās lauks. Policijas iecirknis lauka malā pie upes. Pirms kara tur bija mežniecības kantoris.

Taustīdamies, uzgrūzdamies krustiem un žogiem, viņi izgāja cauri kapsētai.

Spilgts zibens kā zaļa čūska pamirdzēja un tūlīt pazuda pie apvāršņa. Uz mirkli kļuva gaišs kā dienā. Albīns ieraudzīja, ka lejā pie upes aiz mūra žoga rēgojas balta māja, tai apkārt melnas ciprešu sveces un pagalma viņā galā zema ēka ar lēzenu jumtu.

— Mežsargs un tā meitene ir tur, — teica tēvocis Mitrofans. — Logu nav. Durvis kreisajā pusē. Tām priekšā dzelzs stienis ar lielu atslēgu.

— Kuzmič, gaidiet mani šeit, — Albīns čukstēja. — Ja stundas laikā neatgriezīšos, ejiet mājās un nevienam ne vārda par mani!

Mitrofans nepaspēja ne muti paplest, kad jauneklis jau pazuda tumsā.

Tēvocis Mitrofans apsēdās uz slapjas kapa akmens plāksnes. Lietus nepārstāja. Salts ūdens straumītēm tecēja aiz apkakles, ritēja pa muguru. Ilgi kalpojusi vadmalas cepure izmirka caur un cauri. Tēvocis Mitrofans no visa tā neko nemanīja.

Zibšņi cits pēc cita apgaismoja tukšo lauku. Albīnu nekur neredzēja.

«Vajadzēja man iet līdzi,» vecais zūdījās. «Viens rīkodamies, dabūs galu…»

Atkal uzliesmoja zibens. Tēvocis Mitrofans aiz pārsteiguma iesēcās. Viņš ieraudzīja, ka netālu no mājas stāv sīks augums melnā apmetnī un līdzās vairāki lieli vācu vilku suņi. Pērkona rībiens tēvocim šķita garš kā pati mūžība. Beidzot tas apklusa. Vecais vīrs satraukti klausījās. Nedzirdēja ne trauksmes zvanus skanam, ne suņus rejam. Zibsnis vēlreiz apgaismoja visu apkaimi, un tēvocis Mitrofans skaidri saskatīja, ka Albīns jau tuvojas žogam, bet suņi lēkā viņam apkārt, draudzīgi.astes luncinādami.

Lietus, šķiet, sāka pierimt. Negaiss aizvirzījās uz rietumiem, viņpus Babugana mežainās kalnu grēdas. Tagad zibeņi šķīlās aiz mākoņiem, un Mitrofans vairs nespēja saredzēt, kas notiek upmalā.

«Būs laikam nokavējies,» tēvocis domāja, velti pūlēdamies kaut ko saskatīt aklajā naktī. «Kaut nu negaiss vēl mazliet paplosītos. Suņi viņu laikam neaiztiek. Var būt, ka arī izdodas.»