Dārdu aizas noslēpums

Pa krūmiem aizaugušām gravām viņi nokļuva līdz mežam un izgāja uz ceļa. Albīns nerunāja ne vārda; tēvocis Mitrofans kaut ko purpināja un lāgiem klusītēm lādējās.

— Nesaprotu, kas tu īsti esi? — viņš beidzot sacīja. — It kā jucis, it kā izliecies par jukušu. Brīžiem šķiet, ka esi tīri lāga puisis, un tomēr tevī kaut kā trūkst. Vīra dūšas, vai, tev nav? Kur tu tāds esi radies?

— Kuzmič, nedusmojieties, — Albīns iecietīgi sacīja, — nāks laiks, un es visu izstāstīšu. Bet tagad nevaru, un tik un tā jūs man neticēsiet un mani nesapratīsiet.

— Tu man mīklas minēt liec! Tagad, mīļais puisīt, ir karš. Gan frontē, gan aizmugurē cilvēki iet bojā. Es, teiksim, esmu vecs vīrs. Bet manā vietā frontē karo mazdēli. Ja es būtu jaunāks… — tēvocis Mitrofans atmeta ar roku.

— Jūs domājat, ka man vajadzētu…

— Neko es nedomāju. Es tak nezinu, kālab šeit esi atsūtīts. Varbūt tā vajag …

— Kuzmič, nerunājiet! — Albīna balss ietrīcējās. — Jūs nupat teicāt — cilvēki ejot bojā. Nogalināt — cik tas ir šausmīgi! Visā Bezgalīgajā kosmosā, ticiet man, nav nekā skaistāka par dzīvību …

— Erms! Kas tad to nu nezina. Un kāpēc mūsu tauta karo? Dzīvības dēļ. Lai dzīvotu mūsu bērni un mazbērni, un mazbērnu bērni. Vai zini, kā mums te klājās pirms kara?… Un vai tā var dzīvot, kā jādzīvo tagad? Vai tu tā spētu dzīvot — visu mūžu?

Lielu sāpju ēna pavīdēja Albīna sejā.

— Redzi nu! Tāpēc jau arī tauta karo. Tās pašas dzīves un dzīvības dēļ, par kuru labākas, pats nupat sacīji, neesot visā pasaulē. Puisīt, un kā tad citādi. Tā tam jābūt. Otra ceļa nav.

— Kuzmič, pareizi, pareizi… Bet es … es … — Albīns apstājās un aizsedza ar plaukstām seju.

— Vai tad tu esi no citas miklas cepts, vai tad tu neesi cilvēks?

— Kas tad man, pēc jūsu domām, būtu jādara?

— Paprāto, palauzi galvu! Varbūt beidzot atskār- tīsi…

Vācieši izlīda kā no zemes. Noklakšķēja patšauteņu aizslēgi. Tēvocis Mitrofans sērīgi paraudzījās atpakaļ. Tur stāvēja divi kareivji ragainās bruņu cepurēs. Aiz viņiem — esesiešu apakšvirsnieks ar pistoli rokā.

— Partizāņi?

— Šejienes mežsargs? Vai nepazīstat?

— Bet tas?

— Radagabals no pilsētas.

— Dokumentus!

Tēvocis Mitrofans bez steigas sāka čamdīties pa kabatām, domādams, ko nu darīt.

Albins, lūpas sakniebis, stāvēja līdzās.

— Cūka, ātrāk, ātrāk!

Tēvocim Mitrofanam zem deguna pavīdēja ādas cimdā tērpta dūre, un tanī pašā mirklī norisinājās kaut kas neticams.

Pazibēja gaismas šautra, vēl spilgtāka nekā saules stars, pašas no sevis aizmiedzās acis. Kaut kas iešņācās gluži kā sakaitināta čūska. Atskanēja īss, aprauts vaids, vēl viens šņāciens, dobji būkšķēdami, nogāzās zemē fašisti, un… klusums. Sāka stipri smaržot pēc ozona, it kā tuvumā būtu iespēris pērkons.

Tēvocis Mitrofans atvēra samiegtās acis. N Vācieši gulēja uz smilšainā ceļa. Zem sadegušajām kareivju bruņu cepurēm ģīmji gluži melni. Automātu stobri sagriezušies šķībi, greizi. Apakšvirsnieka līķis gandrīz pārogļojies. Albins lēnītēm kaut ko ielika sava apmetņa kabatā. Jauneklis bija ļoti bāls, bet apbrīnojami mierīgs.

— Kā tad tu viņus tā? … — pavisam apstulbis murmināja tēvocis Mitrofans, ar izbailēm raudzīdamies gan uz nogalinātajiem fašistiem, gan uz Albinu.

— Jauns ierocis, — Albīns sacīja un smagi nopūtās.

— Partizāņiem tāds derētu, — tēvocis Mitrofans ierunājās. — Vajadzēs tevi salaist kopā ar viņiem… Man, brālīt, ar viņiem ir šādi tādi sakari. Jā… Bet nez kāpēc neviens no viņiem tik ilgi nav rādījies… Jūs nu gan, skaidrā valodā runājot, esat draņķi, — viņš piebilda, brītiņu padomājis. — Tāds ierocis, bet otro fronti neuzsākat.

— Otro fronti? — Albīns pārjautāja. — Ak jā.-. Bet šis ierocis izgudrots, kad… — viņš aprāvās. — Vārdu sakot, šis ierocis nav radīts nogalināšanai. Kuzmič, tas ir drausmīgs pārpratums. Taču šoreiz mums abiem nebija citas izejas. Šie ļaunie cilvēki ir pirmās dzīvās būtnes, pret kurām vērsts šāds ierocis. Kaut nu tās būtu arī pēdējās …

— Neesi nu mikstpēdiņš, — tēvocis Mitrofans ie-

bilda. — Ne jau mēs pie viņiem, bet'viņi pie mums nākuši nelūgtos ciemos… Daudz vēl plūdīs asiņu.

— Ko lai tagad darām ar viņiem? — Albīns jautāja.

Tēvocis Mitrofans pakasīja pakausi.

— Varētu iestiept mežā, bet tik un tā atradīs — un tad būs posts un bēdas. Aluštā apšaus nevainīgus cilvēkus. Bet nupat man iekrita prātā viena domiņa. Izskatās gluži tā, it kā viņus būtu izcepinājis zibens. Sameklēsim pērkona spēriena apsvilinātu koku, aiznesīsim fričus tur un atstāsim.

— Lai notiek, — Albīns sacīja, — taču pērkona apsvilināts koks nemaz nav jāmeklē.

Viņš pagājās atpakaļ dažus soļus, paraudzījās apkārt, izņēma no kabatas mazu, spožu pistoli, notēmēja uz garu priedi ar kuplu vainagu, kura auga tieši pie ceļa.

Apžilbinošs stars skāra priedes stumbru no apakšas līdz augšai; kā lāpa uzliesmoja tumšais skuju vainags, sprakšķēdams pārplīsa brūnais stumbrs, un apsvilušais koks nogāzās uz ceļa, ar salauzītajiem, melnajiem zariem apsegdams fašistu līķus.

Tēvocis Mitrofans aiz sajūsmas nolamājās un, pamājis Albīnam, lai tas nākot viņam līdzi, iegāja labu

gabalu drūmajā meža biezoknī.

*