Dievi un karotāji

Telamons ar tēvu Lapitosas dižzālē bija vieni paši. Oda pēc veca vīraka un dusmām. Pat spārēs mītošās peles bija apklusušas. Palaikam pagalmā atbalsojās sandaļu plak­šķi, taču neviens neuzdrošinājās nākt tuvāk. Testors bija laipns vīrs, kurš reti pacēla balsi. Kad tas tomēr notika, tas nebija tāpat vien.

Telamons stāvēja tēvam pretī aiz milzīgā, apaļā cen­trālā pavarda: zvērojošas ogļu jūras divu soļu platumā, ko sargāja četri melniem un dzelteniem zigzagiem rotāti, saniknotām lapsenēm līdzīgi stabi.

Uguns kurējās jau daudzās paaudzēs, un tai ne rei­zes nebija ļāvuši nodzist. Ap pavardu bija uzgleznotas

liesmas, un Telamonam mazotnē bija paticis rāpot tur apkārt, kamēr Testors dzēra ar saviem vīriem, sievas aug­šējā kambari auda un pļāpāja un lielie suņi laiski sita ar astēm pa grīdu.

Puisēnam arī ļoti patika grīda, un viņš bija izpētījis ikvienu no sarkanajiem un zaļajiem rakstiem, kas atvai­rīja ļaunos garus. Nu tie paši raksti šķebinoši griezās acu priekšā.

-   Dabūjiet zēnam sēdekli, kamēr nav noģībis! Tes­tors ieaurojās.

Iesteidzās vergs, nolika prasīto Telamonam priekšā un pa galvu pa kaklu izskrēja ārā.

Telamons lepni ignorēja sēdekli. Es izdarīju to, kas bija jādara, viņš paziņoja.

Tēvs pavērās dēlā ar zvērojošu skatienu.

Bet tas bija tiesa. Viņš bija palīdzējis Hīlasam aizbēgt un bija aizvilinājis karotājus projām. Viņš pat bija dabūjis atpakaļ ratus cik nu no tiem bija palicis pāri līdz ar nabaga Dūmu, kuru bija atradis sērīgi stāvam zem tamariska koka ar pakavā ieķērušos akmeni. Lāsts joprojām nebija atgriezies. Telamons cerēja, ka tas nozīmē Hīlass ir ceļā uz Jūru.

-   Kāpēc viņi vajā ārpusniekus? viņš vēlreiz jautāja.

-   Kāpēc viņš ir tavs draugs? tēvs cirta pretī. Vai viņš ir svarīgāks par taviem paša radiem?

-   Protams, ne!

-   Tad kāpēc?

Telamons iekoda lūpā. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņi ar Hīlasu bija tik atšķirīgi. Viņš pats spēja dienām ilgi pārdomāt kādu apvainojumu, bet Hīlasam gluži vienkārši bija vienalga, ko par viņu domā: un kāpēc lai viņam tas

rūpētu, ja visi tik un tā skatījās uz viņu no augšas? Hīlass bija nežēlīgs un prata paļauties uz paša spēkiem; viņam piemita īpašības, par kurām Telamons klusībā baidījās, ka pašam to trūkst.

Bet to visu nebija iespējams paskaidrot Testoram.

Telamons noskatījās, kā vadonis atbalsta rokas pret ceļiem un ar plaukstām paberzē seju. Koši sarkanā tunika bija noputējusi, un viņš pats izskatījās noguris un rūpju sagrauzts.

Zēns sajuta spēji uzliesmojam mīlestību pret tēvu un vieglu dusmu adatiņu uz Hīlasu par to, ka tas bija nostājies starp viņiem. Hīlass bija viņa draugs, bet viņš nekad nesaprastu, ka, esot vadoņa dēlam, draudzība un asinssaites vienmēr rauj katra uz savu pusi.

Hīlass neko nezināja par Telamona pasauli. Viņš nekad nebija redzējis apgleznotās sienas, kur Senči ar šķēpiem nogalināja mežakuiļus un uzveica ienaidniekus. Viņš nekad nebija redzējis ar bronzas kniedēm rotātas durvis, marmora vai zelta kausus. Viņš pat nekad nebija redzējis kāpnes vai vannu. Un zēns pat nenojauta, ka rei­zēs, kad Telamons bija kopā ar viņu, viņš vienmēr ņēma līdzi tikai savu otro labāko nazi, jo rādīt bronzas nazi būtu plātīšanās.

Tēvs drūmi blenza un plūkāja bārdu. Viss ir ļaunāk, nekā tu domā, viņš piepeši ierunājās. Tad viņš apspieda nopūtu. Ja esi zemnieks, tu vari nodzīvot visu mūžu, neaizejot no sava ciema tālāk, kā var sadzirdēt saucienu. Bet mēs to nevaram, Telamon. Mēs esam vadoņi. Drū­mās rievas sejā iegūla dziļāk. Gadiem ilgi es esmu turē­jis Likoniju atstatu no tā, kas notiek pārējā Akejā. Bet tagad notiek kaut kas tāds. Es vairs nespēju mūs nošķirt.

-   Ko tu ar to gribi teikt? Telamons nesaprata.

Tēvs mirkli ielūkojās viņam acīs un tad novērsās.

Telamons sajuta baiļu dūrienu. Tēva acīs viņš bija

pamanījis kaut ko tādu, ko nebija tur redzējis nekad agrāk. Bailes.

-   Tēvs, man žēl, viņš strauji sacīja. Bet, lai kas arī notiktu, es tev palīdzēšu!

Testors piecēlās kājās un pacilāja pātagu. Tad viņš lika dēlam atkailināt muguru. Man arī žēl, viņš noteica.

Kad sāka krēslot, Hīlass sameklēja kādu krastā izvilktu zvejnieku plostu. Tā būs daudz labāk. Tagad upe varēs viņu aiznest līdz pašai Jūrai.

Zēns nogūlās uz vēdera un airējās uz priekšu ar rokām. Cilvēkus, viņam par atvieglojumu, nemanīja, kaut ari vienreiz starp niedrēm paspīdēja kāda ciema ugunis. Viņš iztēlojās, kā visi klukn tur iekšā, aizvēruši garu vār­tus, lai atvairītu melnos karotājus. Bet vai līdzenumu cie­miem vispār ir garu vārti? Kalnos runāja, ka līdzenumu ļaudis audzējot melnus miežus un ka turieniešiem neesot kāju pirkstu…

Pēkšņas domas vadīts, Hīlass izvilka no sava pārtikas maisa bronzas dunci. To turot, viņš sajutās spēcīgāks. Nu jau bija par tumšu, lai uzreiz taisītu maksti, tāpēc zēns tikai nogrieza vairākas strēmeles vītola mizas, savija tās virvītē un piesēja dunci sev pie liela zem tunikas, kur tas nevienam nerēgosies acīs.