Dievi un karotāji

Meitene gulēja, žņaudzīdama plaukstā savu zīmogakmeni, un ieklausījās buru plakšķos un dēļu čīkstos. Viņi burāja uz priekšu jau veselu mūžību, un kuģis šķebinoši zvalstījās no vienas puses uz otru. Pirra bija izvēmusies uz linaudekla baķa. Viņa cerēja, ka tas bija no mātes labā­kajiem baķiem, bet bija par tumšu, lai pārliecinātos par to. Tā viņai ari vajadzēja par to, ka ieslēdza Pirru kravas tilpnē.

Līdz pat vakardienai Pirra vēl ne reizes nebija redzē­jusi Jūru un, ja viss būtu noticis pēc virspriesterienes prāta, tā ari nebūtu redzējusi, jo pie soda pienācās acu

aizsiešana brīdi, kad Jūzerrefs viņu uznesa uz klāja. Bet mirkli pirms meiteni ieslodzīja tilpnē, puisis bija pār­kāpis noteikumus un atsējis Pirrai acis, lai viņa varētu paskatīties.

Pirra bija uzaugusi ar Jūras attēliem. Ar tiem bija apgleznotas viņas istabas sienas: rūpīgi izzīmēti zili vil­nīši tur meta līkločus dzeltenā saules gaismā, smaidīgi delfīni ar deguniem bikstīja mazas, glītas zivtiņas, bet lielacaini astoņkāji tikmēr ložņāja dzelmē starp jūrasežiem un krokainām, zaļām ūdenszālēm.

istā Jūra nemaz nelīdzinājās redzētajiem attēliem. Pirra nekad nebija iztēlojusies, ka tā būs tik nemierīga un tik plaša.

Visu savu mūžu viņa bija klausījusies stāstos par ārpasauli, bet nekad nebija tur bijusi. Viņa bija uzaugusi Dievietes Namā: ar kambariem, pagalmiem, pieliekama­jiem, ķēķiem un darbnīcām nosētā piekalnē, kur cilvēki čumēja un ņudzēja kā bites stropā. Meitene to bija iesau­kusi par akmens stropu; viņai ne reizes nebija atļauts iziet ārā.

No savas istabas, kuras logs bija vērsts uz ēnainu gaiteni, Pirra neko nevarēja redzēt, bet reizēm izdevās izbēgt no saviem vergiem, un tad viņa pārskrēja pāri Dižpagalmam un uzbrāzās pa kāpnēm uz pašu augšējo balkonu. No turienes varēja lūkoties lejup pāri olīvu birzīm un vīnogulāju dārziem, pāri miežu tīrumiem un mežiem līdz pat varenajam Zemes Drebinātāja kalnam ar tā dubulto smaili.

Kad tev paliks divpadsmit gadu, Pirra sev sacīja, tu tiksi laukā. Tad tu brauksi kaujas ratos un uzkāpsi Kalnā un tev būs pašai savs suns.

lāda apziņa padarīja dzīvi paciešamu. Jasasara bija apsolījusi: kad meitai apritēšot divpadsmit gadu, viņa būšot brīva.

Naktī pirms divpadsmitās dzimšanas dienas meitene tā uztraucās, ka nevarēja aizmigt.

Nākamajā rītā viņa uzzināja patiesību.

-   Bet tu apsolīju viņa kliedza uz māti. Tu apsolīji, ka es būšu brīva!

-   Nē, Jasasara rimti atbildēja. Es apsolīju, ka izlai­dīšu tevi ārā. Un tā arī būs. Šodien tu atstāsi Dievietes Namu lai kuģotu uz Likoniju un tur apprecētos.

Pirra ārdījās un koda, un brēca bet dziļi sirdī zināja, ka viss ir velti. Virspriesterienei Jasasarai piemita akmensciets gribasspēks. Viņa pārvaldīja Keftiu jau septiņpa­dsmit gadus un upurētu jebko, lai tikai šī zeme paliktu stipra, pat savu vienīgo meitu.

Beigu beigās Pirra mitējās. Sapīkusi un klusa viņa ļāva sievām ietērpt sevi purpurkrāsas linu tērpā ar zelta vizuļiem, bet, kad ienāca Jūzerrefs, meitene nelikās vergu redzam. Pat tas, kaut bija Pirrai kā vecākais brālis, bija viņu nodevis. Viņš bija piedalījies melos.

-   Piedod, viņš klusītēm sacīja. Man nebija atļauts tev izstāstīt.

-   Cik ilgi tu jau zināji? viņa jautāja, uz puisi pat nepaskatīdamās.

-   Kopš aiziepriekšējās ražas.

-   Tie ir divi gadi. Viņš neatbildēja.

-   Tad tāpēc tu tik ļoti gribēji, lai mēs iemācāmies akejiešu valodu, meitene rūgti sacīja. Tu teici, ka būšot jautri to iemācīties no tā sirmgalvja audēju nojumē; tu teici, ka tas mums būšot “kāds darbiņš”.

-   Man šķita, ka tev būs vieglāk, ja pratīsi viņu mēli.

-   Tu ļāvi man turpināt ticēt, ka būšu brīva.

Jūzerrefs sarauca uzacis un nogludināja svārkus pāri

ceļiem. Tev vajadzēja kādu cerību, viņš klusītēm nomurmināja. Tādu vajag ikvienam. Cerība liek dzīvot tālāk.

-   Pat tad, ja tā ir nepatiesa?

-Jā. Pat tad.

Pirra dzestri aizsūtīja vergu prom, bet tad, kad puisis aizgāja, meitene atskārta, ka viņš bija runājis pats par sevi. Viņu desmit gadu vecumā bija nolaupījuši Ēģiptē un pārdevuši verdzībā Dievietes Namā. Tas bija noticis pirms trīspadsmit gadiem, taču ēģiptietis nekad nebija pārstājis vēlēties nokļūt mājās.

Pirra sajutās neērti un iekārtojās tilpnē citā pozā. Jūzerrefs bija iedevis ādas maisu ar ūdeni, tāpēc lielumu vēmekļu bija izdevies noskalot; tomēr nāsis joprojām cir­tās smaga dvaka un starp zobiem visu laiku uzradās kaut kādi krikumi.

Pustumsā meitene saskatīja dāvanas, kas bija domā­tas Likonijas vadonim kā viņas līgavas pūrs: krūkas krietna vīra augstumā ar stipru, melnu vīnu un koši linaudekla baķi; alabastra pudelītes ar smaržīgu, pēc mandelēm dvakojošu eļļu; tik nepieciešamās alvas stieņi. Pirras sirds dusmās notrīsēja. Viņa bija iespiesta starp visiem labumiem tā, it kā būtu daļa no kravas.