Dievi un karotāji

Zēns skaitās uz sevi par to, ka bija pazaudējis plostu. Viņš to bija atstājis tikai uz mazu brītiņu, lai izpētītu liedagu, bet, kad atgriezās, Jūra jau bija plostu pievākusi un aiznesusi neaizsniedzami tālu viļņos. Kopš tā brīža viņš ar pūlēm virzījās uz priekšu, ik pēc laika rāpdamies pāri kārtējam akmeņainajam zemesragam.

Sameklēsim laivu un brauksim gar krastu, Telamons sacīja, tad piestāsim krastā otrā pusē un dosimies iekšzemē tur.

Atrast laivu? Kā? Te nekur nemanīja neviena cilvēka; vien attālāk pakalnos vīdēja dažas aitu ganu būdas. Un ritēja jau trešā diena, kopš Izi bija viena kalnos.

Vārna atkal iesmējās. Hīlass meta putnam ar akmeni. Vārna pacēlās debesīs un aizlidoja mērķtiecīgi, it kā nesot kādu ziņu.

Hīlass vēlējās, kaut nebūtu metis to akmeni.

Milzīgais kuģis iepeldēja līcī. Tas bija desmitreiz lie­lāks par visām laivām, kādas Hīlass savā mūžā bija redzē­jis. Kuģim bija knābim līdzīgs priekšgals ar tam uzkrā­sotu lielu, dzeltenu, visuredzošu aci. No sāniem kā milzu simtkāja taustekļi rēgojās airi, un no muguras auga koks ar lieliem, zaļiem spārniem. Telamons reiz bija ieminē­jies, ka esot tādi kuģi, kam ir spārni, lai varētu lidot pa priekšu vējam, bet Hīlass nebija draugam noticējis.

Zemāk krastā vīri slēja teltis un devās tuvīnajā priežu silā meklēt malku. Kuģinieki nebija Vārnas tie bija keftieši. Tāpat kā jauneklim kapā, arī šiem nebija bārdu un ap vidukli bija apjozti ar spirālēm apmaloti svārki. Viņu ierod bija lieliski abpusēji bronzas cirvji ar izliektiem, diviem pusmēnešiem līdzīgiem asmeņiem; bet vīri tos nevērīgi atstāja, atbalstītus pret akmeņiem, it kā nedo­mātu, ka tie būs nepieciešami. Vai tad viņi nezināja par Vārnām? Vai tad viņiem nebija bail?

Tad Hīlass ieraudzīja kaut ko tādu, no kā sirds sāka sisties straujāk. Pie kuģa pakaļgala bija piesieta neliela koka laiva. 11 seklumā šūpojās augšup lejup kā teļš, kas turas tuvumā mātei. Līdz tai varētu aizpeldēt.

Kad sāka krēslot, zēns devās lejā pa nogāzi, ielīda krū­mājā, kas šķīra teltis no meža, un iekārtojās nogaidīt.

Keftieši bija atveduši līdzi dzīvniekus; Hīlass noska­tījās, kā nokauj un nodīrā aitu. Kamēr tā čurkstēja uz iesma, kuģotāji izķidāja savā tīklā ieskrējušās zivis un ielika tās cepties oglēs, salēja no krūkām vīnu, sajauca

to ar ūdeni, apcepa miežus un sadrupināja sieru. Drīz Hīlass sajuta skurbinošu ceptas jērgaļas un čurkstošu tauku smaržu.

Lielākās telts aizkari pašķīrās, un iznāca kāda sie­viete; piepeši nozagt laivu kļuva daudz, daudz grūtāk.

Nācēja nebija parasta sieviete, viņa bija priesteriene. Ciešais, zaļais ņieburs bija apgriezts, atklājot krūtis, un ap kaklu viņai bija rota no sarkaniem akmeņiem baloža olas lielumā. Svārki sniedzās līdz pat potītēm un līdzi­nājās Jūrai, kur cits citam pāri klājās violeti un zili viļņi; tajos kā sīki saules krislīši vizuļoja sīciņas zivis. Zeltainas bija arī čūskas priesterienei ap delmiem un viņas sprogai­najos, melnajos matos. Smailie nagi bija dzelteni kā vana­gam, un augstprātīgā seja bija nokrāsota pilnīgi balta.

Hīlass juta viņas spēku pat divdesmit soļu attālumā. Ko nu? Zagt no priesterienes būtu pats ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt. Kas zina, kādus lāstus tā sūtītu viņam pakaļ?

Kāds vergs pasniedza priesterienei akmens bļodu; tā bija tik plāna, ka šķita pildīta ar gaismu. Kaut ko skan­dēdama savā savādajā, klikšķošajā valodā, priesteriene uzšļakstīja vīnu ugunij, tad iebrida ūdenī un iemeta viļ­ņos tauku piciņas. Kad ziedošana bija pabeigta, vīri apsē­dās ēst, bet priesteriene palika pie ūdens, lūkodamās Jūrā.

Vārna paķēra no ūdens gabalu tauku un aizplanēja sievietei garām. Tā vērīgi uzlūkoja putnu. Hīlasu pār­ņēma drausmīga sajūta, ka tā ir tā pati vārna, ko viņš bija redzējis pirmīt, un ka tā izstāsta priesterienei par viņu.

Un patiesi priesteriene pagriezās turp, kur zēns slē­pās. Hīlass sastinga. Sievietes tumšais skatiens slīdēja uz viņa pusi. Viņš juta tās gribasspēku. Viņš cīnījās ar vēlēšanos pielēkt kājās un padoties.

Tai mirklī no telts izbrāzās kāda meitene un kaut ko nikni nokliedzās keftiešu valodā.

Visas galvas pagriezās. Hīlass uzelpoja. Priesterienes skatiens bija novērsts.

Meitenei bija tādas pašas tumšas acis un sprogaini mati, un Hīlass nosprieda, ka viņas ir māte un meita; bet priesteriene atgādināja izskatīgu vanagu, turpretī mei­tene salīdzinājumā ar viņu bija tikai kusls, jauns put­nēns. Viņai mugurā bija ar sīciņām zelta bitēm rotāta purpura tunika un sejā kā negaisa mākonis drūma izteiksme. Slādama pa oļiem, viņa kaut ko nesaprotami brēca uz savu māti.

Priesteriene ar vienu vārdu un plaukstas kustību pār­trauca kliegšanu. Meitene palika stāvam, vārīdamās dus­mās un uzrāvusi plecus teju līdz ausīm. Priesteriene atkal pagriezās pret Jūru. Meitene bija sakauta.