Dievi un karotāji

-   Man tas nekādu lielo labumu nav devis, bet tu jau vien­alga mirsti. Tajā ir mazliet kalnu kristāla, ko es atradu virsotnē, spēkam un dažas lauvas astes spalvas drosmei; to lauvu es atradu beigtu vienā alā. Un gliemež­vāks. Nezinu, kam tas varētu derēt, bet tas ir no Jūras.

-   No Jūrasl keftietis sāka starot. Tu tātad esi tur bijis!

-   Nē, nekad. Man to kāds iedeva, bet es nekad…

-  Jūra sniegs atbildes, ko tu meklē! Jā, un tevi atradīs Spuru ļaudis… Jauneklis piepeši saķēra Hīlasa plaukstas locītavu un pievilka zēnu tuvāk, tumšajām acīm ieurb­joties viņā biedējoši modri. Viņi zina, ka tu nāksi, jauneklis izdvesa. Viņi tevi meklē savā dziļajā, zilajā pasaulē… viņi tevi atradīs…

Hīlass iekliedzās un izrāvās no tvēriena.

-   Spuru ļaudis tevi aizvedīs uz savu salu… zivis, kas lido, un alas, kas dzied… pakalni, kas staigā… bronzas koki…

Viņš murgoja. Kapā zagās pelēcīga gaisma. Hīlass pārmeta pār plecu savu ūdens maisu un pasniedzās pēc ēdamā kules.

-   Un, kad tu nonāksi piejūras… keftietis turpināja.

-   Es neiešu uz Jūru…

-   …tev tai jāiedod mana matu cirta.

-   Es jau nupat teicu, ka to nevaru!

-   Ņem, paņem to tūlīt…

Hīlass sakoda zobus, paķēra bultas uzgali un nogrieza šķipsnu melno, sprogaino matu, ko iebāza savā jostā.

-   Tā! Redzi! Tas bija pēdējais, ko es izdarīju!

Keftietis pasmaidīja, vērdamies augšup uz zēnu tas vairs nebija rēgains smīns, bet īsts smaids, kas pārvērta visu seju. Un, kad tu nonāksi līdz Jūrai, palūdz Spuru ļaudīm atnākt pakaļ manam garam… tu redzēsi viņus nākam… reizē lecam pāri viļņiem tik spēcīgus, tik skais­tus… un viņi mani aizvedīs pie Starojošās… un pie Viņas es iepazīšu mieru kā ūdens lāse, kas saplūst ar Jūru…

-   Saku pēdējo reizi es neiešu uz Jūru!

Keftietis neatbildēja.

Viņa klusēšanā bija kaut kas tāds, kas lika Hīlasam pagriezties atpakaļ un ielūkoties zārkā.

Keftietis lūkojās pretī ar acīm, kas vairs nekad nere­dzēs.

Pats nezinādams, kāpēc tā rīkojas, Hīlass pasniedzās un ar pirkstu pieskārās liesajam vaigam. Viņš sajuta, kā siltums pamet miesu tik strauji kā ūdens, kas iesūcas sausā zemē. Vēl pirms mirkļa tas bija cilvēks. Tagad bija palikusi vien tukša čaula.

Piekalnē atkal aizkliedzās pupuķis.

Hīlass, cik vien ātri spēdams, atbīdīja smago zārka vāku atpakaļ vietā un ātri nomurmināja lūgsnu.

Gaismai pieņemoties, viņš saskatīja pie sienām sakrautus zārkus, kas bija apgleznoti ar sarkaniem un dzelteniem cilvēciņiem tie dejoja un darbojās ap

ziedokļiem. Kaktā zēns pamanīja mētājamies keftieša zaķādas apmetni un paslēpa to aiz kāda zārka. Tur, kur mironis bija gulējis, pletās tumšs traips. Zēns paspēra virsū smiltis. Neko vairāk viņš nevarēja līdzēt.

Ārpusē atskanēja tāla stabulēšana. Tuvojās cieminieki. Tiem, par spīti bailēm no melnajiem karotājiem, bija jāatnes veltes vīns un medus savam radiniekam, kas bija kļuvis par Senci.

Nedrīkstēja zaudēt laiku. Hīlass devās uz durvīm.

Duncis. Keftietis bija sacījis, ka Hīlass varot ņemt viņa dunci, bet viņš bija to atstājis pie līķa iekšā zārkā. Zēns pameta skatienu atpakaļ… un iztrūkās, ieraudzījis dunci guļam turpat zemē blakus zārkam.

Viņš sev iegalvoja, ka keftietis to noteikti izņēma no maksts un nometa pirms iekāpšanas zārkā. Tā noteikti bija. Jo tur tas gulēja.

Ņem to… turi to paslēptu…

Duncis bija no bronzas, pavisam vienkāršs un bez rotājumiem. Tam bija plata, stūraina atdure un uz spala bija trīs gludas iedobes; asmens bija smails un divtik garš nekā Hīlasa plauksta masīvā asmens mugura beidzās nāvējošā smailē. Malas rīta gaismā mirdzēja ar sarka­nīgu spīdumu. Hīlass vēl nekad nebija redzējis neko tik skaistu.

Viņš pacēla nazi. Tas bija smags, un, kaut arī spals pieskaroties šķita auksts, tas jau pēc mirkļa bija pieņēmis viņa rokas siltumu.

Stabuļu skaņas tuvojās.

Hīlass satvēra dunci un metās bēgt.

4

Hīlass tikko paspēja paslēpties pakalnā, kad cieminieki pienāca pie kapa.

Zēnam par atvieglojumu, nācēji nepamanīja, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, viņi jau krāva ieejai priekšā akmeņus. Bariņā viņš pamanīja to pašu pagājušajā naktī sastapto suni stāvam blakus vienam no ciema puikām. Hīlass priecājās, ka dzīvnieks ir sveiks un vesels, taču bija sāpīgi noskatīties, kā tas grūž purnu puikam saujā. Škics arī mēdza tā darīt.

Bēglis skriešus devās pāri pakalnam, pa ceļam lasī­dams krūkļa lapas, lai atvairītu keftieša rēgu; mirušā matu cirtu viņš līdz ar dunci iebāza maisā. Vēlāk uztaisīs tam maksti, bet pagaidām ierocim jāpaliek paslēptam. Bronza nebija domāta ārpusniekiem. Ja kāds viņu pama­nīs ar tādu nazi… tikpat labi varētu skaļi bļaut: zaglis!

Mēģinādams atsaukt atmiņā pilnīgi visu, ko Telamons jebkad bija sacījis par Lapitosu, zēns nogriezās uz austrumiem zemākajos pauguros Kalna pakājē. Sīkās priedītes nebija nekāds aizsegs, un dadži krietna vīra augumā skrāpēja garāmgājēju ar ērkšķiem mežakuiļa ilkņu garumā; bet no melnajiem karotājiem vai citiem cilvēkiem nebija ne vēsts. Hīlass pašlaik tieši par to domāja, kad, iegriezies ceļa līkumā, gandrīz uzskrēja virsū kaujas ratiem.