Dievi un karotāji

izgrebts sīks amulets no balta kaula: lēcienā attēlota zivs ar noslēpumainu smaidu. Zivs peldēja viņam uz krūtīm melnā asins lāmā.

-   Paslēp mani… mirstošais izdvesa.

Hīlass mēģināja parauties atpakaļ, bet jaunekļa ledai­nie pirksti saķēra viņējos.

-   Es esmu no Keftiu. Svešinieks sev svešajā valodā runāja stomīgi. Liela sala… tālu aiz Jūras… Seja sa­springa. Ausma. Nāks noslēgt kapu. Mani atradīs manas miesas pametīs maitasputniem. Izmocītais skatiens meklēja Hīlasa acis. Palīdzi manam garam rast mieru.

-   Nevaru, Hīlass vairījās. Man jātiek prom; ja mani notvers…

-   Tev vajag nazi, keftietis dvesa. Ņem manējo. Es to nozagu. Tas ir vērtīgs. Turi to paslēptu.

Hīlasam mati pakausī sacēlās stāvus. Kā tu zināji, ka man vajag nazi?

Atkal tas pats drausmais smaids. Vīrs ielien kapā nomirt. Zēns ielien turpat, lai dzīvotu. Domā, ka tā ir sagadīšanās?

Hīlass nezināja, ko darīt. Mēness rietēja, un cikāžu dziesma mainījās. Bija jātiek laukā, iekams nav atnākuši cieminieki.

-   Paslēp mani… keftietis lūdzās.

Pēdējai vēlmei piemita liels spēks. Hīlass nespēja sevi piespiest to ignorēt.

Zēns uz ātru roku meklēja, kur vīrieti paslēpt. Kaps bija lielāks, nekā viņam bija šķitis, un tumsā viņš uzskrēja kaudzēs sakrautiem māla zārkiem. Daži bija paredzēti bērniem tik mazi kā viras podi, citi bija lielāki. Viņš uzmeklēja kādu tumšākajā stūri un atstūma vaļā vāku, izlaižot laukā appelējušu kaulu dvaku.

Nekas nespētu viņu piespiest ar kailām rokām pie­skarties zārka saturam. Zēns paķēra vienu no salauzta­jām bultām un pabīdīja malā galvaskausu un lielākos kaulus, lai atbrīvotu vietu. Es nevaru tevi panest, viņš sacīja keftietim. Tev būs jāiekāpj pašam.

Tas bija šaušalīgi vilkt mirstošo jaunekli pa grīdu un gandrīz vai grūstin iegrūst viņu augsti apmalotajā zārkā, tad salocīt locekļus tā, ka viņš palika guļam kā mazulis māla klēpī. Tas noteikti bija mokoši, taču keftietis tikai mazliet iekunkstējās.

-   Kā tu te tiki? Hīlass pabeidzis elsa. Un kas tevi nogalināja?

Keftietis aizvēra acis. Viņi ieradās no austrumiem no Mikēnām. Viņi ir… nemāku to pateikt tavā mēlē. Putni, kas taisa tādu skaņu… Viņš vārgi ieķērcās.

-   Vārnas?

-Jā. Mēs viņus saucam par Vārnām. Jo viņi ir tik alka­tīgi un barojas no nāves.

Hīlass atcerējās melnos karotājus. Viņš acu priekšā ieraudzīja, kā to tumšie apmetņi plivinās kā spārni.

Keftietis atkal atieza zobus. Bija nakts… Es, lai nomaskētos, apģērbu nabaga apmetni no raupjas zaķādas. Mani noturēja par… par ārpus-nieku. Ko tas no­zīmē ārpus-nieks?

-    Tas nozīmē cilvēku, kas nav piedzimis ciemā, Hīlass strupi paskaidroja. Tas nozīmē, ka nav Senču, kas pasargātu, un ir jādzīvo ārpus ciema. Upurēšanā nav atļauts piedalīties, tāpēc gaļu dabūt nevar, ja vien neiz­dodas atlicināt laiku medīšanai vai nokaut Kalnā aitu un izlikties, ka tā gājusi bojā nogruvumā. Visi uz tādiem skatās no augšas. To nozīmē ārpusnieks.

-   Tu esi ārpus-nieks, keftietis secināja, uzlūkodams zēnu. Jā, tu izskaties citāds, tavi mati… tu piederi pie savvaļas cilts. Vai Likonijā ir daudz ārpus-nieku?

Hīlass papurināja galvu. Cik man zināms, tikai saujiņa.

-   Un vai tev ir radi?

Hīlass neatbildēja. Kad Neleoss viņus ar Izi atrada Kalnā, bērniem nebija nekā, izņemot lāčādu, uz kuras abi gulēja, un Neleoss viņiem pateica, ka māte esot tos pametusi. Hīlass tam nenoticēja daļēji tāpēc, ka nekad neticēja nekam no Neleosa teiktā, un daļēji tāpēc, ka tas nesaskanēja ar viņa vienīgajām atmiņām par māti. Māte bija viņu un Izi mīlējusi par to zēns bija pārliecināts. Viņa nekad nebūtu viņus pametusi.

-   Manā salā, keftietis murmināja, mēs tādus kā tu saucam par savvaļas cilti. Viņi uz ādas zīmē ornamentus. Tu ne… Kā viņi var pateikt, kas tu tāds esi?

Hīlass pieskārās kreisās auss ļipiņai. Mums šeit ir izgriezts viens gabaliņš. Neleoss to izdarīja, kad mūs atrada. Zēns norija siekalas. Viņš nespēja aizmirst Izi kliedzienus, kad pienāca viņas kārta.

-   Vai jūs pielūdzat Dievieti? keftietis dvesa.

-   Ko? Hīlass iztrūkās. Mēs… mēs pielūdzam Kalna dievu un Dabas pavēlnieci. Bet kāds tam sakars ar…

-   Ā, tas ir labi…

-   Pastāsti inan par vārnām, Hīlass nepacietīgi pār­trauca. Kas viņi tādi ir? Kāpēc viņi vajā ārpusniekus?

-   Dieviete… viņai ir daudz vārdu daudzās zemēs… bet viņa vienmēr ir tā pati Dieviete…

Hīlass atvēra muti, lai atbildētu, bet tajā pašā brīdī piekalnē iesaucās pupuķis ūupu-pu-pu-pu. Drīz svīdīs gaisma. Man jātiek no šejienes prom, viņš sacīja.

-   Nē! Paliec! Es negribu nomirt viens!

-   Es nevaru.

-   Man ir bail! keftietis lūdzās. Mājās mēs aprokam mirušos tur, kur var redzēt jūru, bet man nav nekā no Jūras, es nekad netikšu mājās!

-   Tev ir tā zivs uz krūtīm…

-   Tā nav zivs tas ir delfīns -, bet tas ir no ziloņkaula, tas nav no Jūras! Lūdzu…

Hīlass nocietināja sirdi un savāca savas mantas. Tad viņš ieņurdējās un pierāpās atpakaļ pie zārka.

-    Ņem, viņš nomurmināja, noraudams savu amu­letu un iespiezdams nelielo maciņu jauneklim plaukstā.