Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Vīrs jau bija uzlicis savu pūces acīm līdzīgo sejsegu un pasvieda jauniešiem katram vēl pa vienam līdzīgam izstrā­dājumam. Pēc tam viņš satvēra gandrīz divdesmit soļu garas, lokanas pātagas kātu, un suņi priecīgi iegaudojās un paluncināja astes.

-    Kāpēc kamanas ir pavērstas pret rietumiem? Rena nemierīgi jautāja.

-     Tāpēc, ka tur ir mūsu apmetne, Inuktiluks atbil­dēja. Uz Jūras ledus, kur sastopami roņi.

-      Uz rietumiem? iesaucas Toraks. Bet mums taču jādodas uz ziemeļiem!

Inuktiluks pagriezās pret jaunekli.

-     Uz ziemeļiem? Divi bērni, kuri neko par tiem ne­zina? Līdz vakaram jūs būsiet pagalam. Un tagad kāpiet kamanās!

DEVITA NODALA

Ziemelis gaudoja pāri apsnigušajiem uzkalniem un lī­dzenumos purināja zem sniega svara sakumpušās egles. Tas svilpoja Meža ziemeļu puses plašumos un pātagoja sniegu Cirvjupes krastos, kur bija apmetusies Kraukļu ģints. Ja Finkedīns nebūtu jau atvēris acis, vējš viņu būtu pamodinājis. Kopš Vītolu ģints vīri bija atgādājuši ziņu no Toraka, viņš gulēja slikti.

"Kāds aizvedis Vilku. Mēs dodamies viņu atgūt."

-     Brāzties projām bez apdoma, Kraukļu vadonis sa­cīja. Viņš ar zaru sabikstīja ugunskuru, kas gailēja pie viņa būdas ieejas. Kādēļ viņš neatgriežas un nemeklē palīdzību?

-     Un meitene? Seiuna noķērcās kraukļa balsī.

Viņa, nemirkšķinādama plakstus, izturēja Finkedīna

spilgti zilo acu dusmīgo skatienu. Burve bija vienīgā ģintī, kas uzdrošinājās stāties pretim vadonim, kad tas bija pikts. Abi sēdēja klusēdami, bet ārpusē vējš ņēmās, cik spēka, lai uzmodinātu Mežu. Kraukļu burve pārvilka apmetni

pār kaulainajiem ceļgaliem un izstiepa sažuvušos, putna nagiem līdzīgos pirkstus pret ugunskuru.

Finkedīns sabikstīja to vēlreiz, un suns, kas bija iece­rējis ielavīties būdā, pieglauda ausis un aizslīdēja meklēt citu patvērumu.

-    Nebiju domājis, ka viņš ir tik pārgalvīgs, bilda Fin­kedīns. Laisties ceļā uz Tālajiem Ziemeļiem…

-      Kā tu zini, ka viņš patiešām devies turp? Seiuna jautāja.

Vadonis brīdi vilcinājās un tad sacīja:

-    Irbju ģints mednieki viņus bija tālumā manījuši. Viņi man to šorīt pastāstīja.

Seiuna ar nagu, kas bija savērpies un dzeltens kā rags, domīgi glāstīja savu spirālveidīgo amuletu.

-     Tu gribi iet viņus meklēt. Tev padomā atrast brāļa­meitu un atvest viņu mājās.

Finkedīns pārlaida plaukstu tumši rudajai bārdai.

-     Es nedrīkstu ģinti pakļaut briesmām un vest savus ļaudis uz Tālajiem Ziemeļiem.

Seiuna vēroja viņu ledainā bezkaislībā, un izskatījās, ka viņa nekad nav izjutusi pieķeršanos nevienai dzīvai būtnei.

-     Un tomēr tu gribi to darīt.

-     Es tikko teicu, ka nedrīkstu tā rīkoties, Finkedīns iebilda. Cenzdamies neviebties, viņš aizsvieda zaru. Vējš bija pamodinājis veco ievainojumu ciskā.

-    Gan viņi paši tiks galā, Seiuna teica, paraustīdama plecus kā krauklis, kas gatavojas izplest spārnus, un viņas bezlūpainā mute savilkās krunkās. Meitene ir neatlai­dīga un spītīga, un es tur neko nevaru darīt. Kas attiecas uz zēnu dodoties ceļā, viņš ir ļāvies jūtām.

-     Viņam ir tikai trīspadsmit, teica Kraukļu vadonis.

-    Viņam ir sūtība, burve auksti sacīja. Viņa dzīvība nepieder viņam, un viņš to nedrīkst pakļaut briesmām, lai glābtu draugu. Toraks to vēl neapjēdz, taču ar laiku sapratīs. Kad puikam neizdosies atrast vilku, viņš atgrie­zīsies un tu varēsi sodīt tos abus.

Finkedīns vērās oglēs.

-     Es gribēju viņam kļūt par audžutēvu, vīrs teica. Vajadzēja puisim to pateikt. Varbūt tas kaut ko mainītu. Varbūt tad viņš būtu lūdzis manu palīdzību.

Seiuna nospļāvās ugunskurā.

-    Kādēļ sevi uztraukt? Lai viņš skrien! Lai iet un meklē savu vilku!

DESMITĀ NODALA

Vilks aizmieg un sapņos nonāk citā pasaulē. Viņš spēj auļot ātrāk par visātrāko briedi un viens pats nogāzt sum­bru, taču, kad Vilks pamostas, viņš ir tik izsalcis, it kā neko nebūtu nomedījis.

Nākamajā sapnī viņš atkal ir maziņš. Viņš ir izmircis slapjš, viņam salst, un māte, tēvs un barabrāļi neelpo un guļ nekustīgi dubļos. Tā ir ātrā ūdens vaina. Tas atnāca rītausmā, kamēr Vilks bija devies izpētīt apkārtni.

Vilks paceļ purnu un gaudo.

Ātrā ūdens viņā pusē parādās kāds vilks tas nāk viņu glābt!

Vilks atnācēju neprātīgi sveicina. Tad sveicieni pārvēr­šas par apmulsumu. Tas ir ļoti dīvains vilks. Tas smaržo pēc pusaugu tēviņa, taču tam ir vēl citas smaržas; tas staigā uz pakaļkājām, un tam nav astes\

Un tomēr tam ir gaišas, spožas vilka acis un kaut kas svešinieka dabā sasaucas ar Vilka garu. Vilks ir atradis jaunu barabrāli. Barabrāli, kurš viņu nekad ne­pametīs…

Vilks spēji pamostas.

Viņš atkal guļ uz slīdošā koka, piesiets zem nīstās briežādas, un šļūc pāri Spožajam-mīkstajam-aukstumam. Vilks ilgojas nonākt atpakaļ tajā pasaulē, kurā viņš bija mazulis un viņu izglāba Slaikais Bezastainis.

Vilkam sāpēja galva, un miegā viņš jutās slims, taču pa­kustēties, lai aplaizītu brūces, nebija iespējams. Savainotā ķepa sūrstēja. Samītā aste smeldza vēl vairāk.