Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Apēduši kādu nieku kaltētas gaļas un iztukšojuši dzeramtraukus, viņi uzsēja uz acīm zāles pīteņu strēmeles, lai pasargātos no apžilbšanas, nopukojās, ka nav to izdarījuši jau agrāk, un, saulei slīdot zemāk, devās uz ziemeļiem.

Torakam pulsēja galva, un viņš ar grūtībām steberēja uz priekšu. Neatstāja nepatīkama sajūta, ka tiek darīts nepareizi, ka viņi nav kārtīgi padomājuši, taču viņš bija pārāk noguris, lai visā iedziļinātos.

Plaši līdzenumi mijās ar stāviem pakalniem un rei­binoši zilām, vēja sanestām sniega kraujām. Dažviet tās veidoja bīstamas pārkares, kas pacēlās virs ceļiniekiem kā nedabiski, sasaluši viļņi. Un nepārtraukti pūta ziemelis. Nikns. Atriebīgs. Neremdināms.

Viļņainajos sniega klajos nācās grūti noteikt attālumu. Šķita, ka viņi nekur tālu nav tikuši, taču, kad Toraks uz­rāpās kalnā un paskatījās atpakaļ, Mežs bija pazudis.

Mežonīga brāzma satvēra zēnu no aizmugures, viņš pakrita un noripoja līdz pašai kalna pakājei.

Rena klumburoja draugam pakaļ.

Vajadzēja ņemt talkā cirvi, tad būtu noturējies, viņa purpināja, palīdzēdama puisim piecelties.

Taču cirvis bija iesprūdis aiz Toraka siksnas, un viņš nebija paspējis to izvilkt. Kopš šā brīža abi turpināja ceļu ar cirvjiem rokā.

Uzsākdami ceļu, viņi bija noguruši, taču tagad piepūli prasīja katrs solis. Atgriezās slāpes, taču bija beigusies malka, ar kuru izkausēt ledu. Viņi zināja, ka nevajag ēst sniegu, bet nespēja no tā atturēties. Tas izsvilināja muti un lika žokļos iemesties krampjiem. Un nepārtraukti pūta vējš: tas pārklāja ceļinieku sejas ar sīkām ledus adatiņām tā, ka vaigi sasprēgāja un lūpas sāka asiņot.

"Mēs šeit neiederamies," Toraks domāja ar aizmiglotu saprātu. "Viss ir nepareizi. Nekas nav tā, kā vajadzētu būt."

Vienreiz pārsteidzoši tuvu viņi izdzirdēja meža irbes buldurēšanu, taču, kad devās to meklēt, tā bija pazudusi.

Citreiz Rena tālumā pamanīja cilvēku, taču, kad viņi to sasniedza, tas izrādījās akmens stabs ar plīvojošām cīpslām matu vietā un kažokādas rokām. Kas to bija sa­meistarojis un kāpēc?

Ar sviedriem piemirkušie kamzoļi saldēja ceļa gājējus līdz kaulam, un sniegs bija piesalis pie virsdrēbēm, pa­darīdams tās smagas un cietas. Viņu sejas dega, bet pēc tam kļuva nejūtīgas. Torakam atmiņā uzpeldēja Klejotāja vārdi: "Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne…" Kas nāca pēc tam?

Rena pavilka draugu aiz piedurknes un norādīja uz debesīm.

Viņš sagrīļojās.

Ziemeļos mutuļoja purpurpelēki mākoņi.

-     Vētra! meitene iesaucās. Turēsimies kopā!

Viņa jau vilka laukā no somas jēlādas virves rituli. Abi

arī agrāk bija piedzīvojuši sniega vētras un zināja, cik viegli tad ir vienam otru pazaudēt.

-     Mums jāierokas! Rena kliedza, cenzdamās vienu sasalušās virves galu apsiet sev ap vidukli.

-      Kur? Toraks sauca pretim, neveikli apmezdams otru valga galu sev apkārt.

-     Sniegā! meitene atbildēja. Jāizrok sniegā ala!

Viņa palēcās augšā lejā, meklēdama blīvāku sniegu -

un pēkšņi tas zem Rēnas kājām iebruka, un viņa bija pa­zudusi.

-     Rena! Toraks kliedza.

Virve cieši savilkās ap viņa vidukli un rāva Toraku uz priekšu. Ar papēžiem atspēries, puisis turējās pretim. Viņš neko nespēja saskatīt vienīgi mutuļojošu, baltu jūkli -, taču sajuta Rēnas smagumu virves otrā galā, kas vilka viņu lejā.

Toraks mēģināja noturēties uz vietas, taču nenovēr­šami slīdēja uz priekšu un nogāzās dažus soļus no sniega kaudzes.

Kaudze sakustējās. Tā izrādījās Rena.

Apdulluši, taču neskarti, abi apsēdās.

Staipīdams kaklu, Toraks saprata, ka viņi izkrituši cauri pārkarei. Paši to nezinādami, viņi bija staigājuši pa trauslu sērsnu virs plāna ledus.

Rēnai šis atgadījums bija kā izšķirošā bulta, kas nogāž sumbru.

-     Es tālāk neiešu! viņa sauca un sita ar dūrēm pa sniegu.

-    Mums jāierokas! Toraks kliedza. Taču viņš zināja, ka tas ir bezcerīgi. Viņam tik tikko pietika spēka, lai pa­celtu cirvi.

Piesvempies kājās, viņš pēdējā, mežonīgā lepnuma uz­plūdā kliedza uz vēju:

-    Jā, tu esi uzvarējis! Man žēl! Es nekad vairs nespēšu lidot! Man žēl!

Vējš gaudoja. Caur puteni tuvojās baigs apveids. Uz ceļinieku pusi virpuļoja savērpies stabs, kas tomēr novir­zījās sānis…

Pēkšņi izskatījās, ka sniegpārslas nevis dejo vējā, bet gan saaug kopā: tūkstošiem pārslu sastapās un apvienojās, izveidojot būtni, kādu viņi nekad nebija redzējuši.

Tai bija pūces pētošās acis, un tā lidoja pie viņiem cauri putenim. Radījumam pa priekšu lēkšoja klusējošu sunu bars.

Toraks bija pārāk nomocījies, lai būtu pārsteigts. "Tas ir viss," viņš truli nodomāja. "Piedod, Vilk! Piedod, ka nespēju tevi izglābt!"

Kad pūčveidīgā būtne metās viņam virsū, zēns noslīga uz ceļiem.

ASTOTĀ NODALA

Pūčveidīgais radījums noauroja pavēli, un suņi apstā­jās. Sadabūjis garu, līku nazi, tas apbrīnojamā ātrumā sāka rakt sniegā alu. Dažos mirkļos Toraks un Rena tika tajā ievilkti, un viņiem pāri bija uzklāts sniega jumts.