Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Vējš ir stindzinošs un neiedomājami stiprs, un viņa sirds pielīst ar prieku, kad tas nes viņu augstāk. Viņam patīk aukstums, kas ložņā zem spalvām, un ledus smarža, un vēja smiekli. Viņam patīk vieglums, ar kādu viņš ceļas augšup, apmezdams līkumu ar viena vienīga spārnu vē­ziena palīdzību, viņš ir sajūsmā par savu skaisto, melno spārnu spēku.

Veikls pagrieziens un blakus ir draudzene. Ar izples­tiem spārniem virpuļodama vējā, tā pateicīgi pamāj ar asti, aicinādama uz debesu deju. Viņš pieslīd tai blakus un satver viņas nagus savās ledainajās ķetnās; abi sakļauj spārnus un metas lejup.

Viņi krīt cauri strāvojošajam aukstumam un dzirksto­šas saules neskaidrajām aprisēm, līksmodami par ātrumu, ar kādu milzīgā, baltā pasaule drāžas tiem pretim.

Vienprātībā abi atlaiž nagus, un viņš pamanās izplest spārnus un noķert vēju, un tagad viņš jau atkal ceļas aug­šup augšup pretim saulei.

Ar savām kraukļa acīm viņš var redzēt tālu. Kaut kur austrumos kā mazītiņš plankumiņš pāri sniegotajam klajam tek baltā lapsa. Dienvidos vīd tumšās Meža apri­ses. Rietumos redzams aizsalušās Jūras krokotais ledus. Ziemeļos trīs augumi sniegā.

Ieķērkdamies viņš metas tiem pakaļ.

Krā? iesaucas pārsteigtā draudzene.

Viņš to pamet, un baltā zeme paliek tālu lejā.

Nonācis tuvāk, viņš metas lejup un vienā mirklī, kas tiek iededzināts atmiņā uz visiem laikiem, saskata visu.

Trīs stāvi saspringti velk ragavas. Tajās guļ Vilks, kas piesiets nespēj kustēt. Cenzdamies saskatīt kaut niecīgāko Vilka ķepas noraustīšanos par zīmi, ka draugs vēl ir dzīvs, viņš ierauga, ka lielākais vīrs apstājas, pār galvu novelk virsjaku un atsvabina kamzoļa apkakli, lai atvēsinātos. Viņš redz uz tā krūtīm zili melnu tetovējumu: trīszaru žebērkli dvēseļu medībām. Dvēseļēdāju zīmi.

No kraukļa knābja izlaužas šausminošs ķērciens. Dvēseļēdāji! Duēselēdāji ir aizveduši Vilku!

Viņš uzlido augstāk, un saule viņu apžilbina. Vējš sa­griež negantu virpuli un triec viņu projām.

Drosme salūst kā plāns ledus.

Vējš iegaudojas uzvaras priekā.

Asas sāpes izskrien cauri vēderam un viņš atkal ir Toraks, kas krīt zemē no debesīm.

septītā nodala

T oraks pamodās sniega mitekļa zilganajā tumsā, un vēja niknie smiekli zvanīja viņam ausīs.

Rena, nometusies ceļos, bija pārliekusies viņam pāri un izskatījās nobijusies.

-     Ak, paldies Garam! Visu rīta cēlienu es cenšos tevi pamodināt.

-    Visu rītu? puisis murmināja. Viņš jutās kā izdauzīts un noskrāpēts jēlādas gabals.

-     Ir jau pusdienlaiks, meitene teica. Kas atgadījās? Tu elsoji miegā, un tavas acis bija pārgrieztas. Tas bija briesmīgi!

-     Kritu, Toraks paskaidroja. Pie katra elpas vilciena sāpes dūra viņam ribās, un visi locekļi smeldza. Taču tie jo­projām klausīja, tātad nebija lauzti. Vai man ir zilumi?

Rena papurināja galvu.

-     Bet arī dvēseles var dabūt zilumus.

Zēns gulēja nekustīgs un vērās lāsē, kura gatavojās krist no alas griestiem. Dvēseļēdāji aizveduši Vilku.

-     Vai tu redzēji pēdas? Rena jautāja. Viņš norija siekalas.

-     Uz ziemeļiem. Vini dodas uz ziemeļiem.

> » »

Rena manīja, ka Toraks kaut ko nepasaka līdz galam.

-    Tiklīdz tu ieslīgi transā, viņa teica, sacēlās vējš. Tas izklausījās nikns.

-     Es lidoju. Es nebiju uz to cerējis.

Piliens piezemējās uz Rēnas virsjakas un pazuda ka­žokādā kā dvēsele, kas nokritusi uz zemes.

-     Tev nevajadzēja to darīt, viņa sacīja. Pārvarējis sāpes un pieslējies uz viena elkoņa, Toraks

pa spraugu vēroja, kas notiek ārā. Pūta rāms vējiņš, taču spocīgās sniega sanesas bija palikušas.

-     Šķiet, ka mūsu ceļojums nav beidzies, Rena teica. Toraks no jauna atgūlās un uzvilka guļammaisu līdz

zodam. Dvēseļēdāji paņēmuši Vilku.

Viņš nespēja sevi piespiest to pastāstīt draudzenei vismaz patlaban ne. Ja Rena to uzzinātu, viņa uzstātu, ka jādodas atpakaļ uz Mežu pēc palīdzības. Viņa varētu aiziet.

Toraks aizvēra acis.

"Kas ir dvēseļēdāji?" viņš reiz tika jautājis Finkedīnam. "Es pat nezinu viņu vārdus."

"Dažs labs zina," Finkedīns bija atbildējis, "taču ne­saka."

"Bet vai tu zini?" Toraks toreiz tincināja. "Kāpēc gan tu man tos nepasaki? Mana sūtība ir viņus pieveikt!"

"Kad pienāks laiks," bija viss, ko Kraukļu vadonis pa­teica.

Toraks nespēja viņu izprast. Finkedīns zēnu pieņēma ģintī, kad tika nogalināts viņa tēvs, jo pirms daudziem gadiem Kraukļu vadonis ar tēti bijuši labi draugi. Taču

Finkedīns reti runāja par pagātni un atklāja Torakam vienīgi tik daudz, cik uzskatīja par vajadzīgu.

Tāpēc tagad Toraks zināja tikai to, ka dvēseļēdāji peri­nājuši plānu valdīt Mežā. Taču viņu ieceres satrieca drum­slās lielais ugunsgrēks, un viņiem vajadzēja slēpties. Divi no septiņiem jau bija sagaidījuši nāvi, un tāpēc atbilstoši ģinšu likumiem viņu vārdus nedrīkstēja pieminēt turp­māko piecu gadu laikā. Viens no tiem izrādījās Toraka tēvs.