Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Kad meitene skrēja atpakaļ, Toraks pamanīja ceļabiedrenes sejas izteiksmi un viņam sašļuka dūša. Puisis zināja, ko draudzene sacīs, jo viņš par to bija iedomājies pats.

-     Torak, tas ir nepareizi! Mēs šeit nevaram izdzīvot. Mums jādodas atpakaļ.

-      Bet cilvēki taču šeit dzīvo, vai ne? viņš iebilda. Ledus ģintis. Narvaļu [1] ģints, irbju ģints, Baltās Lapsas. Vai tad Finkedīns tā neteica?

-    Viņi zina, kā izdzīvot. Mēs nezinām.

-     Bet mums ir kaltēta gaļa un malka. Un ceļu mēs varam atrast pēc Ziemeļu Zvaigznes. Mēs varam uzsiet uz acīm pinumus, lai neapžilbtu, un… un šeit jābūt medīju­mam. Irbītēm. Zaķiem. Finkedīns arī tos medīja.

-     Un kad beigsies malka? Rena bažījās.

-    Šeit ir sastopams vītols, par kuru viņš stāstīja, ka tas izaug tikai elkoņa augstumā, taču tik un tā…

-     Vai tu šeit esi manījis kādu vītolu? Tie ir aprakti zem sniega!

Meitenes seja bija bāla, un Toraks zināja, ka viņas teik­tajā slēpjas briesmīgs zemteksts. Ģintīs klīda baigi nostāsti par Tālajiem Ziemeļiem. Sniega vētras ir tik stipras, ka uznes cilvēku stāvus debesīs. Milzīgie leduslāči lielāki un niknāki par jebkuru brūno lāci Mežā. Lavīnas aprok tevi dzīvu. Un Rena par lavīnām šo to zināja. Kad meitenei bija septiņi gadi, viņas tēvs uzdrošinājās doties uz ledus upi austrumos no Cirvjezera. Viņš neatgriezās.

-     Vieni mēs to nespējam, Rena teica.

Toraks pārbrauca ar plaukstu pār seju.

-      Piekrītu. Vismaz šovakar ne. Mums jāierīko ap­metne.

Rena izskatījās atvieglota.

-     Tur tālāk ir paugurs. Mēs tur sniegā varētu izrakt alu.

Toraks pamāja ar galvu.

-     Un pēc tam es parūpēšos par to, lai varētu atrast pēdas.

-      Kas tev padomā? Rena jautāja ar satraukumu balsī.

Toraks vilcinājās.

-     Es pārmiesošos.

Rena stāvēja ar pavērtu muti.

-     Torak, nē!

-     Uzklausi mani! Es prātoju par to, kopš mēs pama­nījām kraukli. Es varu iemiesoties putnā, esmu par to pārliecināts. Es uzlidošu augstu gaisā un redzēšu tālu. Es saskatīšu pēdas!

Meitene lauzīja rokas.

-     Putni prot lidot. Tu neproti.

-     Man nebūs jālido, puisis sacīja. Manas dvēseles būs putna ķermenī, lai tas šoreiz būtu krauklis, un es redzēšu kā krauklis un jutīšu kā krauklis. Taču tas jo­projām būšu es pats.

Rena staigāja riņķī, bet tad nostājās viņam pretim.

-     Seiuna teic, ka tu tam vēl neesi gatavs. Viņa ir ģints burve. Vina zina.

-     Es jau to darīju pagājušajā vasarā…

-      Netīšām! Un tas ir sāpīgi! Un tu to nespēj vadīt! Torak, tavas dvēseles var iestrēgt krauklī tā, ka nekad netiek laukā! Kas tad notiks ar tavu ķermeni? Tas gulēs sniegā, un tikai pasaules dvēsele to turēs pie dzīvības, viņa runāja spalgā balsī, un uz vaigiem bija manāmi divi sarkani plankumi. Tu vari nomirt, lūk, tā! Un es sēdēšu sniegā un noraudzīšos, kā tu mirsti!

Toraks neko nespēja iebilst, jo viss, ko Rena teica, bija tiesa. Tāpēc viņš sacīja:

Es gribu, lai tu man palīdzi atrast kraukli. Es vēlos, lai tu palīdzi atsvabināt manas dvēseles. Vai palīdzēsi?

SESTĀ NODALA

-Vispirms, Toraks sacīja, mums jāpievilina krauk­lis.

Viņš gaidīja, ko par to teiks Rena, taču meitene robīja alu sniegā un lika noprast, ka nevēlas šajā pasākumā pie­dalīties.

-     Es mežmalā pamanīju to, puisis turpināja.

Viņa zvēla ar cirvi, un sniega pikas lidoja uz visām pusēm.

-      Līdz turienei ir dienas gājums, Toraks piebilda, bet varbūt kraukļi barības meklējumos atlido līdz šejie­nei. Un man ir ēsma.

Rena iztaisnojās ar paceltu cirvi rokā.

-     Kāda ēsma?

Zēns no somas izvilka vāveri.

-      Es to vakar nošāvu. Kamēr piepildīju dzeramtraukus.

-     Tātad tu tam gatavojies jau laikus, Rena nosodoši teica.

Puisis uzmeta skatienu vāverei.

-     Nu, es iedomājos, ka tā var noderēt.

Rena atsāka uzbrukumu kupenai, strādādama cītīgāk nekā pirms tam.

Toraks nolika vāveri divdesmit soļus no topošās pa­tvertnes tā, lai paša dvēselei un ģints dvēselei, kad tās atstās viņa ķermeni, nevajadzētu mērot tālu ceļu līdz krauklim. Taču cerība bija niecīga. Viņš šaubījās, vai tas izdosies, jo par pārmiesošanos neko nezināja. Neviens par to nenieka nezināja.

Izvilcis nazi, puisis uzšķērda vāverei vēderu un stāvēja, novērtēdams veikumu.

-     Tā nekas nesanāks! sauca Rena.

-     Es vismaz mēģinu kaut ko darīt, Toraks atcirta.

Meitene ar dūraini noslaucīja pieri.

-    Nē, es gribēju teikt, ka tu rīkojies nepareizi. Kraukļi ir pārāk gudri, lai tos šādi piemuļķotu, tie pamanīs la­matas.

-     Ak jā, Toraks piekrita, protams.

-     Izdari tā, lai vāvere vairāk līdzinātos medījumam, kuru pametis kāds vilks. Tos jau šie meklē pamestus medījumus.

Zēns pamāja ar galvu un ķērās pie darba.

Draudzene aizmirsa par savu nīgrumu un palīdzēja. Ar Rēnas skrāpi, kas bija pagatavots no mežakuiļa pleca kaula, viņi sasmalcināja vāveres aknas, sajauca tās ar sniegu un šo maisījumu izmētāja apkārt tā, lai tas šķistu līdzīgs asinīm. Pēc tam Toraks nogrieza dzīvnieciņam pa­kaļkāju un nobāza to sānis "tā, lai izskatītos, ka vilks aizskrējis ieturēties citur".

Rena apskatīja "medījumu".

-     Nu ir labāk, vina teica.