Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

-    Tas nekad neatpūšas, šis vējš, jo tad tas beigs pastā­vēt. Tāpēc vējš ir tik dusmīgs. Tāpēc tas kož Klejotājam pirkstos, vecūksnis tarkšķēja. Ak, tie garšoja tik slikti! Pat Klejotājs nespēja tos apēst! Nācās tos izspļaut un at­stāt par barību lapsām!

Torakam kaklā sakāpa nelabums. Rena ar abām plauks­tām aizspieda muti.

-     Tāpēc Klejotājs tagad staigā klupdams krizdams. Bet joprojām viņš meklē savu Nariku. Nelaimīgais iebāza pirksta locītavu tukšajā acs dobumā.

"Nariks," Toraks nodomāja. "Pele, kura bija vecā vīra mīļotais draugs."

-     Vai viņi paņēma arī Nariku? viņš jautāja, nolēmis likt Klejotājam runāt.

Tas bēdīgi papurināja galvu.

-    Dažkārt Nariks aizgāja. Viņš vienmēr atgriezās jaunā kažokā. Tikai ne šoreiz.

-     Jaunā kažokā? brīnījās Rena.

-     Jā, jā, Klejotājs sapīcis atbildēja. Leminga ādā. Lauku peles ādā. Vienalga, kādā ādā, bet tas vienmēr ir vecais Nariks!

-     Ak, Rena noteica. Saprotu. Jaunā kažokā.

-      Tikai šoreiz, Klejotājs sacīja ar bēdās sašķobītu muti, Nariks nenāk atpakaļ.

Viņš aizsteberēja pa ledu, apraudādams zaudēto mī­luli.

Toraks ar Renu viņu gandrīz vai negribīgi atstāja un devās uz mežu ezera viņā pusē.

-     Tagad, kad vīram ir uguns, viņam klāsies labāk, meitene klusi noteica.

-     Nē, neklāsies vis, Toraks iebilda. Bez Narika ne­klāsies.

Rena nopūtās.

-      Nariks ir pagalam. Droši vien vakariņās to notiesā­jusi pūce.

-     Tad jāatrod kāds cits Nariks.

-    Gan jau viņš kādu sadabūs, meiča centās pasmaidīt. Kādu ar jaunu kažoku.

-     Kā? Kā gan viņš ar vienu aci spēs uziet peli?

-     Liecies nu mierā. Mums vajadzētu drīzāk iet.

Toraks vilcinājās. Saule laidās uz rietu, un pēdas ātri

pazuda zem vēja sanestā sniega. Un tomēr viņš juta Kle­jotājam līdzi. Šis smirdīgais, niknais, plānprātīgais un vecais cilvēks dzīvē bija atradis vienu vienīgu siltu dzirk­sti savu Nariku, savu audžudēlu. Nu šī dzirkstele bija nodzisusi.

Pirms Rena paspēja iebilst, Toraks nometa savu man­tību un skrēja atpakaļ uz ezeru. Vecūksnis viņam pat neuzmeta skatienu, un arī Toraks viņu neuzrunāja. Zēns nolieca galvu un sāka meklēt pēdas.

Nevajadzēja ilgi meklēt, lai atrastu leminga alu. Viņš pamanīja zebiekstes pēdas un sekoja tām līdz vītolu pu­durim ezermalā. Tur Toraks pieplaka zemei un sadzirdēja klusu skrapstināšanos, kas viņam izstāstīja, kur paslēpu­šies lemingi.

Daudzās ieejas, kas izskatījās kā sabakstīts sniegs, padarīja dzīvnieciņu ziemas mītni līdzīgu mazītiņu āpšu migai. Pētīdams sniegu, puisis atrada alu, kuru apņēma sīkas ledus adatiņas no leminga sasalušās elpas. Tas no­zīmēja, ka iemītnieks ir mājās.

Toraks iezīmēja šo vietu ar divām krusteniski saliktām vītola vicām un aizskrēja pakaļ vecajam vīram.

-     Klejotāji viņš to pieklājīgi uzrunāja.

Vecūksnis grīļīgi pagriezās.

-     Nariks, Toraks sacīja, ziemo tur tālāk.

Klejotājs uz viņu pašķielēja. Pēc tam viņš sekoja puisim

līdz sakrustotajām maikstēm.

Toraks vēroja, kā vecais nometas ceļos, ar apbrīnojamu maigumu notīra sniegu un aizpūš pēdējās pārslas.

Aliņā, saritinājies glītā siena gultiņā, gulēja lemings apmēram Toraka plaukstas lielumā: mīksta bumbiņa ar melni oranžu apspalvojumu, kas cilāja sānus.

-    Narik! ieelsojās Klejotājs.

Lemings pēkšņi pamodās, pielēca kājās un draudīgi iešņācās, lai aizbaidītu iebrucēju.

Klejotājs plati pasmaidīja un izpleta lielo, netīro plauk­stu.

Dzīvnieciņš sabozās un iešņācās no jauna.

Klejotājs nekustējās. Lemings apsēdās un ar pakaļkāju sparīgi pakasīja sev aiz auss. Tad, lēnprātīgi gāzelēda­mies, tas saritinājās uz raupjās plaukstas un no jauna aizmiga.

Toraks, ne vārda neteicis, devās projām.

Kad zēns bija nonācis ezera viņā krastā, Rena pasnie­dza viņam ieročus un somu.

-     Tu izdarīji labu darbu, viņa teica.

Puisis paraustīja plecus. Pēc tam viņš plati pasmai­dīja.

-    Kopš mēs pēdējoreiz tikāmies ar Nariku, viņš ir kādu nieku paaudzies. Tagad tas ir pārtapis par lemingu.

Rena iesmējās.

Viņi nebija tālu tikuši, kad izdzirdēja sniega gurkstē­šanu un Klejotāja nikno pukošanos.

-    Ak nē! meitene noelsās.

-     Bet es taču viņam palīdzēju, Toraks piebalsoja.

-     Velte? auroja Klejotājs. Vienā rokā viņš bija satvē­ris nazi, bet ar otru spieda pie krūtīm Nariku. Vai viņi domā, ka drīkst kaut ko iedot un aizlaisties lapās? Vai tie lēš, ka Klejotājs ir aizmirsis vecos tikumus?

-     Klejotāj, mums žēl, ka… Toraks iesāka, taču nepa­guva pabeigt savu sakāmo.

-   Dāvana kaut ko prasa pretim. Tādas tās lietas! Tagad Klejotājam jāatmaksā!

Toraks un Rena minēja, kas sekos.

-    Melns ledus, Klejotājs gārdza, balti lāči, sarkanas asinis! Viņi meklē Odzes aci!

Toraks aizturēja elpu.

-     Ko tas nozīmē?

-     Ak, viņš sapratīs, vecis atbildēja, lapsas viņam to pastāstīs.

Pēkšņi viņš saliecās kā vēja aizlauzts koks, un skatiens, kuru Klejotājs veltīja Torakam, bija gudrs un tik sāpju pilns, ka iedūrās zēnam dvēselēs.

-      Lai nokļūtu acī, vecais vīrs dvesa, jānokļūst tumsā! Tu spēsi atrast atpakaļceļu, Vilkuzēn, taču nekad vairs nebūsi tāds kā agrāk. Daļa no tevis būs palikusi tur. Lejā tumsā.

ceturtā nodala