Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Nebija skaidrs, ko Rena uzskata par lielāku ļaunumu: to, ka plānprātis bija apdraudējis viņus abus, vai to, ka tika gatavojies saplēst viņas stopu.

-     Bet viņš taču to neizdarīja, Toraks iebilda. Viņš palaida mūs vaļā. Rena! Ja nu viņš ir kaut ko redzējis?

-    Tātad tu tā vienkārši iesi un apjautāsies? Torak, viņš ir jucis\ Lai ko arī viņš teiktu, mēs nedrīkstam viņam ticēt!

Zēns atvēra muti, lai atbildētu…

…un sniegs ap viņiem pajuka uz visām pusēm.

-    Atdodiet! Klejotājs auroja, draudīgi vicinādams zaļu slāņakmens nazi. Tā ir pievākuši viņa uguni! Tā ir viņu piemuļkojusil Klejotājs grib to dabūt atpakaļl

Klejotājs ir piekrāpis krāpniekus! viņš bļaustījās, spiezdams abus pie klintsbluķa. Tagad tiem jādod tas atpakaļl

Viņa krēpes izskatījās pēc ķērpju kumšķa un kaulainie locekļi pēc mezglainām saknēm. No radījuma sadragātā deguna un smirdīgās, bezzobainās mutes nokarājās zaļu gļotu lēkšķes.

Savu apmetni Klejotājs bija pametis uz ledus, lai pie­muļķotu Toraku un Renu, un tagad stāvēja gandrīz kails vienā ādas gurnautā, kas bija ciets no netīrumiem, pītos, sapelējušos kājautos un sasmakušā staltbrieža ādas kam­zolī, kuru viņš medījumam bija nodīrājis, bet aizmirsis to izmazgāt. Brieža aste, kājas un nagi brīvi plandījās, kad viņš abiem acu priekšā vicināja dūci.

-    Viņa to pievāca! Klejotājs bļāva, nošķiezdams savus upurus ar slienām. Viņa mani piekrāpa!

-      Es… es neesmu neko ņēmusi, Rena stostījās un centās paslēpt aiz muguras loku.

-   Vai tu mūs neatceries? jautāja Toraks. Mēs nekad neko neesam zaguši!

-     Ne jau viņa, Klejotājs ņurdēja. Bet viņai

Ar pārsteidzošu zuša veiklību uz priekšu pašāvās ne­tīra roka, kas satvēra Toraku aiz matiem. Viņa galva tika atliekta atpakaļ, un ieroči nokrita sniegā.

-    Ložņātāja, noelsās Klejotājs un uzpūta Torakam tik smirdīgu elpu, ka nabadziņam asaras saskrēja acīs. Tā ir viņas vaina, ka Nariks pazudis!

-     Bet mēs neko sliktu neesam izdarījuši, Rena lūdzās. Laid viņu vaļā!

-     Cirvi! Klejotājs nospļāvās un uzlūkoja viņu ar asi­nīm pielijušu aci. Nazi! Loku! Bultas! Visu ātri sniegā; ātri, ātri!

Rena darīja, kā viņš lika.

Klejotājs piespieda nazi Torakam pie rīkles tā, ka pui­sim aizrāvās elpa.

-     Tā atdos viņam uguni, Klejotājs ņurdēja, vai arī viņš pāršķels vilku zēnam rīkli. Un viņš to patiešām iz­darīs, ak jā!

Torakam acu priekšā ņirbēja tumši plankumi.

-     Rena… viņš elsoja, šķiltavas…

-     Ņem tās! meitene uzsauca, taustīdamās pa savu posa maku.

Vecūksnis veikli pakampa krama gabalus un nogrūda Toraku zemē.

-      Klejotājam ir uguns! viņš gavilēja. Brīnišķīga uguns! Tagad viņš varēs atrast Nariku!

Bija īstais laiks bēgšanai. Toraks to zināja tāpat kā Rena. Tomēr viņi nekustējās no vietas.

-     Ložņātāja? Toraks elsa, berzēdams rīkli.

-     Kas tā tāda? Rena gribēja zināt.

Vecis pagriezās pret meiteni, kurai nācās izvairīties no belziena ar brieža nagu, kas karājās pie plānprātiņa kamzoļa.

-    Bet Klejotājs ir traks, viņš ņirdza, kurš gan viņam tālab ticēs?

Sagrābis vienu no brieža kājām, kas karājās pie kam­zoļa, viņš pazelēja pūžņojošo ādu.

-    Ložņātāja, viņš murmināja. Tā nav viena, nē, nē. Līkas kājas un skrejošas domas.

Radījums atkrēpojās un nospļāvās, gandrīz trāpīdams Torakam.

-    Liela kā koks tā nospiež mazas radībiņas; šļūcēji un slīdētāji ir pārāk vārgi, lai stātos tai pretim.

Sāpju lēkme pārvērta viņa ķēmīgos vaibstus.

-    Vēl sliktāk, vīrs čukstēja. Tur ir Maskotā. Nežē­līgāka par nežēlīgu.

Rena uzmeta Torakam izbiedētu skatienu.

-    Taču Klejotājs seko, vecais vīrs šņāca. Ak jā, viņš ieklausās aukstumā.

-    Uz kurieni viņi aizgāja? Toraks jautāja. Vai Vilks vēl ir dzīvs?

-    Šie meklē neapdzīvotas zemes. Tālu ziemeļos, viņš teica un pakasīja vecos tetovējumus uz kakla. Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne. Tad tu kļūsti karsts un mirsti. Bet par vilkiem Klejotājs neko nezina!

Viņš ar kvēlojošu aci skatījās Torakā un plati smai­dīja.

-     Tie dodas atvērt durvis!

Toraks norija siekalas.

-     Kādas durvis? Kur?

Vecūksnis ar dūrēm zvetēja sev pa pieri.

-     Bet kur ir Nariks? Viņi to ir pievākuši, un tagad Nariks ir pazudis.

Vecais pagriezās un aizstreipuļoja uz ezera pusi.

Toraks un Rena saskatījās, tad pacēla no sniega ieročus un aizskrēja tam pakaļ.

Uz ledus Klejotājs atguva savu pinkaino apmetni un šņaukādamies turpināja meklējumus. Viens no viņa kāj­autiem atraisījās un aizlidoja pa vējam.

Toraks to atnesa atpakaļ un riebumā novērsās. Vecā vīra kāja bija apsaldēts, nomelnējis stumbenis bez pirk­stiem.

-     Kas ar tevi noticis? zēns jautāja.

Klejotājs paraustīja plecus.

-     Tas, kas notiek vienmēr, ja kādam atņem šķiltavas. Tas kož pirkstos tā, ka tos nākas nogriezt.

-     Kas kož? Rena gribēja zināt.

-     Tas, tas. Viņš ar dūrēm centās iekaustīt vēju.

Pēkšņi Klejotāja seja pārvērtās, un Toraks uz mirkli

ieraudzīja, kāds šis cilvēks ir bijis pirms negadījuma, kas atņēma tam aci un saprātu.