Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Tēvs bija viņam mācījis pēddziņa mākslu, un Toraks uzskatīja, ka pazīst visu Meža radījumu pēdas, taču šīs bija visdīvainākās, kādas viņš jebkad bija redzējis. Mazi un viegli iespiedumi kā putnam, taču ne gluži. Pakaļkājas atgādināja mazas, savilktas roķeles ar pieciem nagiem, bet priekškāju nospiedumu vispār nebija vienīgi divas iedobes, it kā radījums staigātu uz stumbeņiem.

-     "Dīvains medījums", Toraks noburkšķēja.

Rena ieskatījās viņam acīs.

-     Ēsma. Viņi izmantojuši to par ēsmu.

Zēns piecēlās.

-    Tie aizgājuši uz ziemeļiem Cirvjupes ielejas virzienā. Kurp viņi varētu doties pēc tam?

Rena pameta gaisā rokas.

-     Visur kur! Viņi var pagriezties uz austrumiem, uz Cirvjezeru, un turpināt ceļu līdz pat Augstajiem kalniem. Vai arī doties atpakaļ uz dienvidiem un pazust Dziļajā mežā. Ejot uz rietumiem, tie tagad būs jau pusceļā uz Jūru…

Līdz viņiem atplūda balsis.

Abi ienira kadiķu krūmos. Rena uzvilka loka stiegru, un Toraks izņēma no maksts savu melno bazalta cirvi.

Lai kas bija šie ļaudis, tie nemaz neslēpās. Toraks ieraudzīja vīrieti un sievieti, kam sekoja liels suns, kas vilka kamanas, kurās gulēja beigts stirnu buks. Apmēram astoņas vasaras vecam zēnam, kas braši soļoja pa priekšu, aiz muguras tecēja vēl viens jaunāks suns, kuram pie vē­dera bija pieslokšņota briežādas soma.

Jaunais suns saoda Vilka smaržu, kas nāca no Toraka, bailīgi iesmilkstējās un panāca puiku, kas apstājās. Toraks ieraudzīja ģints piederības tetovējumu uz viņa pieres: trīs garenus, melnus ovālus, kas radīja iespaidu, it kā viņš nepārtraukti būtu saraucis uzacis.

Rena atviegloti nopūtās.

-     Vītolu ģints! Varbūt viņi kaut ko redzējuši!

-    Nē, Toraks pavilka meiteni atpakaļ. Mēs nezinām, vai šiem drīkst uzticēties.

Rena pavērās draugā.

-     Torak, tie ir Vītolil Protams, viņiem var uzticēties!

Pirms puisis paguva viņu aizturēt, Rena, piespiedusi

abas plaukstas krūtīm par draudzības zīmi, jau skrēja pie svešiniekiem.

Vītoli viņu pamanīja un plati uzsmaidīja. Tie atgriežo­ties pie savas ģints rietumos, paskaidroja sieviete. Viņas seja bija rētaina, gluži kā klāta ar bērzu rūsu: tas ļāva spriest, ka viņa ir pārdzīvojusi pagājušās vasaras sērgu.

-      Vai jūs kādu satikāt? Rena vaicāja. Mēs meklē­jam…

-     "Mēs"? pārjautāja vīrietis.

Toraks piecēlās.

-    Jūs nākat no ziemeļiem. Vai jūs kādu redzējāt? viņš prasīja.

Vīrs uzmeta skatienu puiša ģints piederības tetovēju­miem, un viņa uzacis izlīdzinājās.

-     Sajās dienās nevienu no Vilku ģints mēs neesam sa­stapuši.

Viņš vērsās pie Rēnas:

-    Jūs esat pārāk jauni, lai vieni paši medītu tik tālu no apmetnes.

Meitene iecirtās.

-     Mums abiem ir jau pa trīspadsmit vasarām uz ple­ciem. Un mums ir vadoņa atļauja…

-    Vai kādu redzējāt? Toraks metās starpā.

-     Es redzēju, ieminējās zēns.

-     Ko!? Toraks iesaucās. Kas tas bija?

Satrūcies no šādas degsmes, puika parāvās atpakaļ.

-    Es es gāju meklēt Kampēju, zēns norādīja uz suni, kurš viegli paluncināja asti. Viņam patīk trenkāt vāve­res, taču viņš bija noklīdis. Tad es tos ieraudzīju. Viņiem bija tīkls, tajā kāds spārdījās.

"Tātad viņš vēl ir dzīvs," Toraks nopriecājās. Viņš bija tik cieši sažņaudzis dūres, ka nagi šķita iespiedušies plaukstās.

-     Kādi tie izskatījās? Rena jautāja.

Zēns izstiepa roku virs galvas.

-     Milzīgs vīrs. Un otrs arī ražens, ar līkām kājām.

-     Vai redzēji ģints piederības tetovējumus? Toraks vaicāja. Ģints aizbildņu ādas? Vienalga, ko.

Puika norija siekalas.

-    Viņi bija uzvilkuši kapuces, sejas es nesaskatīju.

Toraks vērsās pie vīrieša:

-    Vai varat nodot zinu Finkedīnam?

-    Lai kas tas būtu, vīrs atbildēja, nāksies vien tev to pateikt pašam. Kraukļu vadonis ir gudrs cilvēks, viņš zinās, ko iesākt.

-     Nav laika, Toraks sacīja. Pasaki viņam, ka kāds sagūstījis Vilku. Izstāsti, ka mēs ejam viņu atbrīvot.

otrā nodala

Nakts atnesa stindzinošu aukstumu, kas kokus pada­rīja baltus un sērsnai lika gurkstēt zem kājām.

Bija jau pāri pusnaktij, un Toraks no pārguruma bija gluži vai apreibis. Viņš piespieda sevi turpināt ceļu. Vilka nolaupītāju pēdas mēnesgaismā izvijās kā čūska. Uz zie­meļiem, visu laiku tikai uz ziemeļiem.

Tik pēkšņi, ka puisim gandrīz apstājās sirds, viņa priekšā iznira septiņi burvji. Izdēdējušas, ragainas ēnas pārskrēja Toraka ceļu. "Mēs valdīsim Mežā," tās čukstēja balsīs, kuras bija aukstākas par ziemeli. "Mūsu priekšā drebēs visi. Mēs esam dvēseļēdāji…"

Kāda roka pieskārās viņa plecam. Puisis iekliedzās.

-     Kas noticis? Rena jautāja.

Toraks pamirkšķināja acis. Viņa priekšā sarmā mir­dzēja septiņi bērzi.

-     Sapnis.

-    Par ko tu sapņoji? Rena par sapņiem šo to zināja, un viņas paredzējumi dažreiz mēdza piepildīties.

Ak, tāpat vien, Toraks attrauca.

Rena neticīgi nosprauslājās.

Abi slampāja tālāk, un viņu elpa mutuļoja sastingušajā gaisā.

Toraks prātoja, vai šāds sapnis kaut ko nozīmē. Vai varētu būt, ka Vilka pazušana saistīta ar dvēseļēdājiem?

Bet ko gan tie grib no Vilka?