Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Ielīdis atpakaļ nojumē, Toraks novilka zābakus, ieriti­nājās guļammaisā un gulēja, skatīdamies liesmās un ieelpodams vecās ziemeļbrieža ādas un egļu skuju aso smārdu.

Kaut kur tālumā iebrēcās kāds pūčveidīgais. Tas nebija pazīstamais pelēkās meža pūces sauciens, bet gan ūpja zemais vaids.

Toraks notrīsēja.

Viņš izdzirdēja, kā zem Rēnas kājām gurkst sniegs, un uzsauca:

-     Tu ziedoji! Tāpat kā es.

Nesaklausījis atbildi, Toraks piebilda:

-    Piedod, ka es tev uzklupu. Tas bija tikai… Nūja. Pie­dod!

Atbildes joprojām nebija.

Viņš dzirdēja soļus būdas priekšā, bet pēc tam aiz tās.

Toraks piecēlās sēdus:

-     Rena?

Soļi apklusa.

Toraka sirds sāka trakot. Tā nebija Rena.

Tik klusi, cik spēdams, puisis izlocījās no guļammaisa, uzvilka zābakus un sniedzās pēc cirvja.

Soļi tuvojās. Lai kas tas ari būtu, viņš stāvēja rokas stiepiena attālumā un no Toraka atnācēju šķīra vien plānā egļu zaru siena.

Uz mirkli iestājās klusums. Pēc tam apkārtnē valdo­šajā mierā ļoti skaidri bija saklausāma mitra, burzguļojoša elpa.

Torakam uzmetās zosāda. Viņš atcerējās slimības upu­rus pagājušajā vasarā. Slepkavīgo gaismu viņu acīs un pretīgo gārgšanu…

Viņš iedomājās par Renu, kura viena klejoja pie upes. Toraks rāpās uz būdas izeju.

Mēnesi bija aizklājuši mākoņi, un nakts bija tumša. Nāsīs iesitās maitas smaka. Atkal šī burzguļojošā elpa…

-     Kas tu esi!? Toraks sauca tumsā.

Elpa apklusa. Iestājās visaptverošs klusums. Klusums, kurā kāds gaidīja tumsā.

Zēns izrausās no telts un stāvēja, ar abām rokām sa­tvēris cirvi. Dūmi koda acīs, taču uz mirkli viņš pamanīja kādu milzīgu apveidu, kas izgaisa tumsā.

Torakam aiz muguras atskanēja kliedziens; viņš ap­sviedās un ieraudzīja Renu, kura grīļojās starp kokiem.

-     Pie upes! viņa noelsās. Tas smird. Briesmīgi.

-      Tas bija šeit, Toraks sacīja. Pavisam tuvu. Es dzirdēju.

Stāvēdami plecu pie pleca, abi raudzījās Mežā. Lai kas tas bija, radījums bija aizgājis, atstādams vienīgi draudī­gas atmiņas par maitas smaku un gārdzošu elpu.

Gulēt vairs nebija iespējams. Viņi piemeta malku uguns­kuram un apsēdās blakus, gaidīdami saullēktu.

-     Kā tu domā, kas tas bija? Rena jautāja.

Toraks papurināja galvu.

-     Es zinu tikai vienu. Ja kopā ar mums būtu Vilks, tas nekādā ziņā tik tuvu nepielavītos.

Abi raudzījās liesmās. Zaudēdami Vilku, viņi nebija at­vadījušies tikai no drauga. Viņi bija pazaudējuši arī sargu.

TREŠA NODALA

- tonakt viņi neko vairs nedzirdēja, taču no rīta atrada pēdas. Milzīgas cilvēka pēdas bez pirkstgaliem.

Tās nelīdzinājās tā zābakos apautā vīra pēdām, kurš bija sagūstījis Vilku, taču tās veda uz to pašu pusi.

-     Tagad jau viņu ir trīs, Rena sacīja.

Toraks neatbildēja. Viņiem bija tikai viena iespēja se­kot.

Debesis bija smagas no sniega mākoņiem, un Mežs pilns ar ēnām. Katrs solis varēja sagādāt sastapšanos ar grīļīgo apveidu. Ļaunais gars? Dvēseļēdājs? Vai arī kāds no slēpņļaužiem, kuru pēcpuses izskatījās saplakušas kā iepuvuši koki…

Sāka celties vējš. Toraks skatījās, kā ar sniegu aizvelkas pēdas, un domāja par Vilku.

-      Ja vējš pieņemsies spēkā, no pēdām pāri nepaliks ne minas.

Rena staipīja kaklu, lai izsekotu kraukļa lidojumam.

-    Ja vien mēs zinātu, uz ko tas ir spējīgs.

Toraks veltīja putnam domīgu skatienu.

Abi cauri klusai bērzu birzei nokāpa nākamajā ielejā.

-      Paskaties! Toraks teica. Tavs ūdrs šeit ir bijis pirms mums.

Viņš norādīja uz pēdām, kas zigzagā bija iemītas sniegā, un uz gludenu vagu. Ūdrs bija rāpies lejup pa nogāzi, bet tad nolicies šļūkt uz vēdera, kā jau ūdri mēdz to darīt.

Rena pasmaidīja, un uz mirkli viņi iztēlojās laimīgu ūdru, kas slīd pa sniegu.

Taču aizsalušo ezeru kalna pakājē dzīvnieks nebija sa­sniedzis. Divdesmit soļus augstāk krastmalā blakus lauk­akmenim Toraks uzgāja izkaisītas zivju zvīņas un jēlādas drisku.

-     Tie viņu ir noķēruši, zēns sacīja.

-     Kāpēc? Rena nespēja saprast. Ūdrs taču ir med­nieks…

Toraks papurināja galvu. Tas izskatījās nejēdzīgi.

Pēkšņi Rena sarāvās.

-      Slēpies! viņa nočukstēja un aizvilka draugu aiz akmens.

Toraks caur kokiem pamanīja uz ezera kādu kusta­mies. Radījums šņaukādamies un grīļodamies kaut ko meklēja. Tas bija ļoti garš, ar savēlušos kažoku un noka­renām, pinkainām krēpēm. Toraks saoda maitas smaku un izdzirda burzguļojošu elpu. Būtne pagriezās, un puisis ieraudzīja vienacainu seju, kas bija tik raupja kā koka miza. Zēns noelsās.

-     Tas nevar būt! Rena nočukstēja.

Abi saskatījās.

-     Klejotājs!

Iepriekšējā vasarā viņi jau bija sastapušies ar šo bries­mīgo, ārprātīgo veci. Abiem paveicās, ka viņi spēja iz­sprukt dzīvi.

-    Ko gan viņš šeit dara tik tālu projām no savas ielejas? Toraks elsoja, kamēr viņi sarāvušies tupēja aiz klintsbluķa.

-      Un kā lai mēs nepamanīti tiekam tālāk? šņāca Rena.

-     Varbūt mums nekur vairs nav jāiet?

-Ko?

-     Varbūt viņš ir redzējis, kas sagūstīja Vilku!

-     Vai tu esi aizmirsis, meitene nikni čukstēja, ka viņš mūs gandrīz nogalēja? Ka viņš iesvieda upē manu bultu maku un gribēja salauzt manu loku\