Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Dažas no Vilka maņām ir attīstītas daudz labāk nekā Torakam, bet citas ir apmēram līdzīgas. Mēs pārāk daudz nezinām par vilku garšas sajūtu, taču varam domāt, ka to mēle spēj just tās pašas garšas, ko mēs, sāļu, saldu, rūgtu un skābu. Taču mēs nezinām, pēc kā Vilkam garšo gaļa, ūdens vai asinis.

Domājams, ka vilku redze ir apmēram līdzvērtīga mū­sējai, kaut gan tie spēj labāk atšķirt pelēkās nokrāsas un redzēt tumsā. Vilki arīdzan labāk pamana kustību tas noder medībās taču tie neatšķir krāsas vismaz ne tik labi kā mēs.

Vilka dzirde ir labāka nekā Torakam. Viņš dzird tik augstas vibrācijas, kādas Toraks neuztver, un viņa lielās ausis palīdz saklausīt visklusākās skaņas. Ar to daļēji var

izskaidrot, kāpēc pat Toraks nekad nespēs apgūt visus vilku valodas smalkumus un izteikties tik labi kā īsts vilks: viņš nedzird visaugstākos smilkstus un kaucienus.

Vilka oža ir daudz attīstītāka nekā Torakam. Nav zi­nāms tieši, cik lielā mērā, taču, spriežot pēc receptoru skaita Vilka garajā degunā, var lēst, ka tā ir tūkstoš līdz miljons reižu labāka.

' Tāpat kā visi vilki, arī mūsu Vilks sazinās ar vilku valodas palīdzību: tā ir stipri sarežģīta skaņu, kustību un smaržu kombinācija. Toraks par to zina vairāk nekā mēs, bet vilku pēt­nieki un novērotāji par šo saziņas lī­dzekli uzzina arvien vairāk ko jaunu.

Kad Vilks izmanto balsi, viņš ne tikai gaudo. Vilks spēj likt lietā visdažādākās skaņas, ieskaitot kaukšanu, rūkšanu, ņurdēšanu, smilkstēšanu un sprauslāšanu.

Viņš arī lieto žestu valodu: no skaidri saskatāmām izdarībām, kā ķepu kulstīšana un spalvas bošana, līdz tikko pamanāmām acu, purna, ausu, ķepu, skausta un astes kustībām.

Savu smaržu Vilks izmanto, to izsmidzinādams gar medību lauku robežām vai paberzējoties gar īpašiem ob­jektiem (piemēram, gar Toraku) veidā, par kuru īstas skaidrības nav pat Torakam.

Un, protams, kad Vilks grib kaut ko pateikt, viņš var izmantot nevis vienu vienīgu skaņu, kustību vai smaržu, bet gan veselu izteiksmes līdzekļu kopumu, kas mainās atka­rībā no tā, ko Vilks uzrunā un kāds ir viņa noskaņojums. Tādējādi, ja

viņš vēlas uzsmaidīt Torakam, tad noliec galvu, pieglauž ausis, sarauc purnu un, smilkstēdams, bikstīdams ar de­gunu un pārklādams Toraka seju un rokas ar viegliem, rotaļīgiem kodieniem, luncina asti. Un tas viss tikai tādēļ vien, lai pateiktu: "Sveiks!"

pirmā nodala

Toraks cerēja, ka tā nav zīme.

Viņš nevēlējās, lai tas būtu kaut kas vairāk nekā tikai ūpja spalva sniegā. Tāpēc viņš to neņēma vērā. Tā bija pirmā kļūda.

Toraks klusiņām aizgāja atpakaļ pie pēdām, kurām viņi sekoja kopš rītausmas. Tās izskatījās svaigas. Puisis nometa dūraini un pataustīja nospiedumu sniegā. Apakšā ledus nebija. Jā, svaigas gan.

Pagriezies pret Renu, kas kūņojās augstāk uz kalna nogāzes, viņš pielika roku savai piedurknei, pacēla rādī­tājpirkstu un ar galvu norādīja lejup uz mežu pie upes krasta. Viens ziemeļbriedis dodas uz dienvidiem.

Rena palocīja galvu, izvilka no bultu maka bultu un pielāgoja to loka stiegrai. Tāpat kā Toraks, gaišajā ziemeļ­brieža ādas kamzolī un stulpiņos viņa sniegā bija grūti pamanāma, turklāt meitenes seja bija noziesta ar pelniem, lai nomāktu cilvēka smaržu. Tāpat kā Toraks, viņa bija

izsalkusi, jo pusdienās bija notiesājusi vienu vienīgu kal­tētu mežacūkas gaļas sloksni.

Taču atšķirībā no drauga viņa nebija redzējusi ūpja spalvu.

Toraks nosprieda, ka nav vērts Rēnai par to stāstīt.

Un tā bija viņa otrā kļūda.

Dažus soļus zemāk, laukumiņā, kur ziemeļbriedis bija nokasījis sniegu, lai tiktu pie ķērpjiem, ošņājās Vilks. Viņa ausis bija saslējušās un sudrabotais kažoks no uzbudi­nājuma sabozies. Ja arī dzīvnieks manīja Toraka nemieru, viņš to neizrādīja. Vēlreiz paošņājis, Vilks pacēla degunu, ieelpoja ar smaržām pilno vēja dvesmu, un viņa dzintardzeltenās acis sastapās ar Toraka skatienu. Nelabi ož.

Toraks staipīja kaklu. "Kā to saprast?" viņš jautāja vilku valodā.

Vilks noskurināja ūsas. Slims purns.

Puisis devās noskaidrot, ko Vilks atradis, un uz kai­lās zemes pamanīja sīkus dzeltenu strutu pilienus. Tātad Vilks centās viņam pateikt, ka ziemeļbriedis ir vecs un tā zobi izpuvuši, daudz ziemu košļājot smilšainus ķērpjus.

Toraks uz mirkli sarauca degunu tādā kā smaidā un pats uz brīdi kļuva līdzīgs vilkam. Paldies, barabrāli! Viņš uzmeta skatienu Rēnai un devās lejup no kalna tik ne­dzirdami, cik vien to ļāva bebrādas zābaki.

Taču Vilkam arī tas šķita pārāk skaļi, un dzīvnieks, virzīdamies pa sniegu bez skaņas kā dūmi, pārmetoši no­skurināja ausi.

Abi lavījās starp dusošajiem kokiem. Melni ozoli un sudraboti dižskābarži mirgoja sarmā. Šur tur Toraks ma­nīja liesmojam tumšsarkanas akmeņozolu ogas; dažas koši zaļas egles stāvēja nomoda sardzē pār savām snaudoša­jām māsām. Mežs bija kluss, upes aizsalušas. Vairākums putnu bija aizlidojuši uz dienvidiem.

"Izņemot ūpi," Toraks nodomāja.