Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Viņš saprata, ka tā ir ūpja spalva, tikko ieraudzīja tās pūkaino virspusi, kas slāpē lidojuma troksni, kad putns dodas medībās. Ja tā būtu tumšpelēkā meža pūces spalva, viņš neuztrauktos, bet vienkārši atdotu to Rēnai, kas ar tādām aprīkoja savas bultas. Taču šī spalva lāsmoja melna un dzeltenbrūna: tumsa un liesma. Tas Torakam lika do­māt, ka tā pieder vislielākajam un niknākajam pūču dzim­tas pārstāvim ūpim. Un sastapšanās ar kādu no tiem nevēsta neko labu.

Vilka melnais deguns noraustījās.

Toraks tūdaļ kļuva uzmanīgs.

Starp kokiem viņš pamanīja ziemeļbriedi, kas skrubi­nāja ķērpjus. Zēns dzirdēja gurkstam sniegu zem tā na­giem un redzēja no dzīvnieka mutes paceļamies garaiņus. Labi, ka viņi joprojām atradās no medījuma pa vējam. Toraks aizmirsa spalvu un prātoja par sulīgo gaļu un gar­šīgajām kaulu smadzenēm.

Aiz muguras klusi iečīkstējās Rēnas loks. Puisis ielika bultu pats savā stopā, taču tad saprata, ka aizsedz mei­tenei mērķi, un nometās uz viena ceļa, lai nebūtu viņai priekšā.

Ziemeļbriedis aizgāja aiz dižskābarža. Medniekiem nā­cās nogaidīt.

Gaidīdams Toraks ievēroja kādu egli, kas auga piecus soļus zemāk nogāzē. Tā pleta savas sniegotās rokas… un brīdināja viņu.

Sažņaudzis rokā loku, zēns pievērsa skatienu medīju­mam.

Vēja brāzma sašūpoja apkārt augošos dižskābaržus, un pērnās lapas atrāvās no zariem kā sausas, aizkaltušas plaukstas.

Toraks norija siekalas. Šķita, ka Mežs cenšas viņam kaut ko pateikt.

Virs galvas sakustējās zari, un lejā šņākdams gāzās sniega blāķis. Viņš paskatījās augšup. Sirds sarāvās. Ūpis. Ausis ar pušķīšiem un tik spicas kā žebērkļa smailes. Milzīgas, oranžas acis kā divas saules. Toraks iekliegda­mies pielēca kājās.

Ziemeļbriedis pazuda.

Vilks metās tam pakaļ.

Rēnas bulta nosvilpa gar Toraka kapuci.

Ūpis izpleta varenos spārnus un klusi aizlidoja.

-    Ko tu dari? Rena nikni iesaucās. Kāpēc piecēlies? Daudz netrūka, ka es būtu tevi nošāvusi!

Puisis neatbildēja. Viņš nolūkojās, kā ūpis pazūd pēc­pusdienas spodri zilajās debesīs. "Bet ūpji," viņš nodo­māja, "taču medī tikai naktīs."

Vilks cauri kokiem lēkšoja atpakaļ un, nopurinājis no kažoka sniegu, asti kulstīdams, apstājās Torakam blakus. Viņš ziemeļbriedi nebija cerējis noķert, taču viņam patika pati vajāšana.

Sajutis zēna uztraukumu, Vilks paberzējās viņam gar sāniem. Toraks nometās ceļos, paslēpa seju biezajā, rup­jajā vilnā uz skausta un ieelpoja drauga pazīstamo svaigas zāles smaržu.

-     Kas vainas? Rena gribēja zināt.

Toraks pacēla galvu.

-     Ūpis.

-     Kāds ūpis?

Puisis pamirkšķināja acis.

-     Vai tad tu neredzēji? Tas bija tik tuvu, ka es būtu varējis tam pieskarties!

Tā kā viņa joprojām neko nebija sapratusi, Toraks aiz­skrēja atpakaļ uz kalnu un atrada spalvu.

-     Lūk! viņš elsdams pasniedza to Rēnai.

Vilks pieglauda ausis un ierūcās.

Meitene pielika roku pie aizbildņa spalvām, kas bija piešūtas pie viņas kamzoļa.

-     Ko tas nozīmē? Toraks jautāja.

-    Nezinu, taču tas ir slikti. Mums vajadzētu doties at­pakaļ. Finkedīns zinās, kas darāms. Un, Torak, viņa uzlūkoja spalvu, atstāj to šeit.

Nomezdams spalvu sniegā, viņš vēlējās, kaut nebūtu tai pieskāries ar kailu roku. Viņa plaukstu klāja smaga, pelēka apsarme. Toraks noslaucīja roku kamzolī, taču uz ādas palika puvuma smaka, kas atsauca atmiņā Kraukļu ģints kapulauku.

Pēkšņi Vilks ieņurdējās un saspicēja ausis.

-     Ko viņš saož? Rena vaicāja. Viņa nesaprata vilku valodu, taču labi pazina Vilku.

Toraks sarauca pieri.

-     Nezinu.

Vilks bija izslējis asti, taču nerādīja nevienu no medību signāliem, kurus Toraks bija ielāgojis.

"Dīvains medījums," Vilks visbeidzot izpauda, un pui­sis saprata, ka arī Vilks ir apmulsis.

Toraku pārņēma nomācoša sajūta, ka tuvojas kaut kas ļauns. Viņš strikti un brīdinoši ierējās: "Ufl Paliec mierā!"

Bet Vilks jau bija gabalā un nenoguris cilpoja augšup pa nogāzi.

-     Nē! Toraks iesaucās un klumpačoja viņam pakaļ.

-     Kas noticis? Rena jautāja. Ko viņš teica?

-     "Dīvains medījums", zēns atbildēja.

Ar pieaugošu nemieru Toraks vēroja, kā Vilks sasniedz kalna virsotni un paraugās atpakaļ. Viņš izskatījās lielisks: biezajā ziemas kažokā bija bagātīgi pārstāvēta pelēkā, melnā un rudā krāsa; kuplā aste sastingusi saviļņojuma trīsās par gaidāmajām medībām. "Seko man, barabrāli! Dīvains medījams!"

Un tad jau viņš bija projām.

Toraks ar Renu sekoja, cik ātri vien spēdami, taču vi­ņus apgrūtināja nešļavas un guļammaisi; sniegs bija dziļš, un viņiem nācās izmantot klūgu pinuma slēpes, kuras gausināja soli vēl vairāk. Kad viņi sasniedza virsotni, Vilks nekur nebija redzams.

-    Viņš mūs kaut kur gaida, Rena sacīja, cenzdamās, lai balss skanētu pārliecinoši. Meitene norādīja uz apšu biežņu. Tiklīdz mēs būsim tikuši lejā, Vilks metīsies mums virsū.

Teiktais puisim lika justies mazliet labāk. Vēl vakar Vilks uzglūnēja, noslēpies aiz kadiķu krūma, un, kad Toraks gāja garām, lēca viņam virsū, nogāza kupenā, ņur­dēja un rotaļādamies koda, līdz zēns no smiekliem kļuva gluži bezpalīdzīgs.

Viņi sasniedza apses. Vilka tur nebija.

Toraks divreiz aprauti ierējās: "Kur tu esi?"