Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Pats to negribēdams, viņš klausījās. Viņas balss ne­daudz atgādināja Slaikā Bezastaina baramāsas balsi, kas bija skarba un gudra, taču dziļākajā būtībā laipna. Klausīdamies bezastainē, kurai bija čūskas mēle, Vilks sajuta, ka tā no viņa nebaidās, bet ir ziņkārīga.

Kad tā pastiepa priekšķepu, Vilks sarāvās, taču viņa tam nepieskārās. Bet viņš uz sāna sajuta kaut ko aukstu. Vilka ūsas noraustījās. Bezastaine bija notraipījusi viņa kažoku ar aina asinīm!

Smarža bija tik maiga, ka lika tecēt siekalām un pa­dzina no Vilka prāta visu pārējo. Gana cīnījies, lai notu­rētos pretim, viņš pagrieza galvu un sāka laizīt sānu.

Vilks zināja, ka mātītes rīcība ir dīvaina, un kaut kas viņas balsī lika uzmanīties, taču viņš nespēja atturēties.

Asins smarža bija viņu paņēmusi savā varā, un aļņa spēks jau ielija Vilka locekļos. Viņš turpināja laizīt sānus.

Vilks bija ļoti noguris. Galva bija kā melnā miglā tīta, un viņš ar grūtībām spēja noturēt vaļā acis. Viņš jutās tā, it kā krūtis spiestu milzīgs akmens.

Kā caur miglu Vilks dzirdēja skanīgi un draiski smeja­mies bezastaini ar čūskas mēli un saprata, ka tā viņu ap­vedusi ap stūri. Aļņa asinis, kuras tā viņam bija iebarojusi, nebija labas, un tagad viņš grima tumsā.

Migla sabiezēja. Vilku savos zobos sagrāba bailes. Ar pēdējām gribasspēka atliekām viņš sūtīja klusu kaucienu Slaikajam Bezastainim.

PIEKTĀ NODALA

Baidies? Toraks jautāja.

-     Jā, Rena atbildēja.

Abi stāvēja Meža malā zem pēdējā zem paša pēdējā lielā koka. Viņiem priekšā pletās tukšs, balts klajums zem bezgalīgām debesīm. Šur tur vīdēja pa kādai apsnigušai, panīkuši eglītei, kas pretojās vēja brāzmām, un tā tad arī bija vienīgā dzīvības pazīme.

Viņi bija nonākuši ziemeļos tālāk par jebkuru Meža ģinšu piederīgo, izņemot Finkedīnu, kas jaunībā bija ap­ceļojis šo sniega valstību. Divu dienu laikā kopš sastap­šanās ar Klejotāju abi bija šķērsojuši trīs ielejas; tālumā, Augsto kalnu pakājē, viņi tika manījuši atspīdam ledus upi, pie kuras aizpagājušajā ziemā bija apmetušies Kraukļi un Toraks gājis meklēt Pasaules Gara kalnu.

Viņi stāvēja ar ziemeļvēju sejā, vērodami Vilka sagūstītāju pēdas, kas bija labi redzamas sniegā.

-     Man šķiet, uz savu roku mēs to nespēsim, Rena teica. Mums vajadzīga palīdzība. Mums nepieciešams Finkedīns.

-     Mēs tagad nedrīkstam griezties atpakaļ, Toraks iebilda. Nav laika.

Rena klusēja. Kopš sastapšanās ar Klejotāju viņa bija neparasti nomāktā garastāvoklī. Toraks prātoja, vai arī draudzene domā par to, ko bija sacījis vecais vīrs. "Līkas kājas un skrejošas domas… ložņātāja… tik liela kā koks…" Šie vārdi atbalsojās Torakam prātā: tie saskanēja ar to, ko Finkedīns bija stāstījis par dvēseļēdājiem. Taču Toraks ne­spēja sevi piespiest dvēseļēdājus pieminēt skaļi. Tie droši vien nebija viņi. Kāpēc tiem vajadzīgs Vilks, nevis viņš pats?

Tāpēc beidzot zēns pateica vienīgi to:

-     Mēs esam vajadzīgi Vilkam.

Rena neatbildēja.

Pēkšņi puisi pārņēma bailes, ka Rena var pagriezties un atstāt viņu vienu. Bailes bija tik stipras, ka Torakam aizrāvās elpa.

Viņš lūkojās, kā meitene notrauc sniegu no loka un uzmet to plecā. Zēns sagatavojās ļaunākajam.

-     Tev taisnība, Rena aprauti sacīja. Iesim!

Atpakaļ neskatīdamās, viņa pameta patvērumu zem

koka zariem.

Toraks sekoja viņai neapdzīvotajos plašumos.

Tiklīdz abi atstāja Mežu, virs viņiem izpletās debesis un ziemelis sāka ar sniegu mazgāt viņu sejas.

Mežā Toraks allaž izprata vēja dabu kā medniekam viņam tas bija nepieciešams -, un, izņemot viesuļus, tas nekad nebija draudīgs, jo Meža spēks turēja vēju grožos.

Šeit turpretim nekas nespēja aukai stāties ceļā. Vējš bija stiprāks, aukstāks un mežonīgāks kā ļauns, neredzams gars, kas ieradies vārdzināt nīkulīgos atnācējus.

Koki kļuva vēl mazāki un retāki, līdz beidzot sarāvās par dažiem vītoliem un bērziņiem ceļgala augstumā. Tad pēkšņi izzuda arī tie. Neviena zaļuma. Ne medījuma, ne mednieku. Vienīgi sniegs.

Toraks pagriezās un bija satriekts, ieraugot, ka Mežs pie apvāršņa sarāvies tik mazs kā ogles zīmējums.

-    Šī ir pasaules mala, Rena sacīja skaļā balsī, lai pār­kliegtu vēju. Cik ilgi mēs iesim? Ja nu mēs pagur­stam?

-     Ja te ir pasaules mala, Toraks atbildēja, Vilka nolaupītāji pagurs pirmie.

Zēnam par pārsteigumu, draudzene, parādīdama asus zobus, plati uzsmaidīja.

Diena vilkās ilgi. Sniegs bija stingrāks nekā Mežā, un tāpēc viņiem nebija vajadzīgas slēpes, taču ziemelis bija to sapūtis zemās, cietās krantīs, pret kurām viņi nemitīgi klupa.

Tad pēkšņi vējš pierima. Tagad tas maigi pūta no zie­meļaustrumiem.

Vispirms tas šķita iepriecinoši. Pēc tam Toraks saprata, kas notiek. Viņš vairs nevarēja redzēt savus zābakus. Puisis stāvēja sniega upē. Ap viņa lieliem gluži kā dūmi plūda garas, spokainas sniega straumes, kas nolīdzināja pēdas.

-     Vējš velk ciet pēdas! Toraks iesaucās. Tas zina, ka mēs tām sekojam, tāpēc tās iznīcina!

Rena paskrēja uz priekšu, lai paskatītos, vai pēdas vēl ir pamanāmas. Viņa pasvieda uz augšu rokas.

-     Nekā! Pat tu neko nespētu atrast!