Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Ēnas kļuva zilganas, un niknais vējš bija noklusis zie­meļu plašumos, atstādams savā vietā vieglu vēsmu, kas pārklāja izķidāto vāveri ar sniegpārslām.

-     Kraukļi lidos mājup atpūsties, Toraks teica. Ja I ie ieradīsies, tas notiks pirms rītausmas.

Meitene nodrebēja.

-    Tas šķiet neiespējami, taču Finkedīns stāstīja, ka šeit mājo baltās lapsas, un tāpēc mums visu nakti būs jāpaliek nomodā un jāsargā ēsma.

-     Un mēs nedrīkstam kurināt ugunskuru, jo kraukļi to pamanīs.

Rena iekoda lūpā.

-    Tu taču atceries, ka nedrīksti neko ēst? Lai nonāktu transā, tev jāgavē.

Toraks to bija aizmirsis.

-     Un kā ar tevi?

-    Es paēdīšu, kamēr tu neskatīsies. Pēc tam es pagata­vošu ziedi, kas palīdzēs atbrīvoties tavām dvēselēm.

-    Vai tev viss nepieciešamais ir līdzi?

Viņa papliķēja pa ārstniecības augu somiņu.

-     Šo to es Mežā savācu.

Toraks savilka lūpas smaidā.

-     Tad jau arī tu tam gatavojies?

Meitene viņam neatsmaidīja.

-     Man bija sajūta, ka var noderēt.

Debesis satumsa, un iemirdzējās dažas zvaigznes.

-     Pirmā gaisma, Toraks nomurmināja.

Izskatījās, ka šī būs gara nakts.

Toraks saritinājās guļammaisa un centās pārstāt trīcēt. Viņš bija drebinājies visu nakti un jutās gaužām slikti.

Palūkojies pa iedobuma spraugu, zēns ieraudzīja spoži spī­dam dilstošu mēnesi. Rītausma nebija tālu. Debesis skaid­ras un kraukļi tajās nelidinājās.

Vienā cimdotajā rokā Toraks turēja bērza tāss turzu, kurā atradās Rēnas pagatavotā dvēseļu atbrīvošanas zie­de: brieža tauku un dažādu zālīšu maisījums, kas viņam bija jāuzziež uz sejas un rokām, kad Rena pavēlēs. Otrā rokā zēns turēja mazu, ar cīpslu aizsietu jēlādas maciņu. Rena to sauca par "dūmu devu", jo iekšā kaut kas gruz­dēja. Toraks jautāja, kas tas ir, taču draudzene atbildēja, ka labāk to nezināt, un viņš neuzstāja. Rēnai piemita do­tības uz burvestībām, bet tās to iemeslu dēļ, kurus nekad neminēja, viņa centās neizmantot. Ja tomēr kādreiz nācās burties, viņas garastāvoklis pasliktinājās.

Torakam kurkstēja vēders, un draudzene viņam ar el­koni iedunkāja sānos. Puisis atturējās atbildēt ar to pašu. Viņš bija tik izsalcis, ka domāja: ja kraukļi drīz neparādī­sies, viņš vāveri apēdīs pats.

Austrumu pusē nupat bija parādījusies šaura, sārta svēdra, kad starp zvaigznēm aizslīdēja melns apveids.

Rena no jauna iebikstīja Torakam ar elkoni.

Es to redzēju, viņš čukstēja.

Pirmajam siluetam sekoja otrs mazāks: tā bija kraukļa draudzene. Kādu laiku tie spārnu pie spārna riņķoja virs ēsmas, taču pēc tam aizlidoja.

Pēc brīža putni atgriezās, lai izmestu vēl dažus lokus mazliet zemāk. Piekto apli tie veica tik zemu, ka Toraks dzirdēja spārnu vēdas spēcīgu, ritmisku šalkoņu.

Viņš redzēja, kā kraukļi, pētīdami, kas notiek lejā, gro­za galvas. Toraks priecājās, ka apglabājis savu mantību sniegā blakus alai, kuru Rena bija izrakuši neizteiks­mīgā paugurā, atstājot vienīgi spraugu gaisa pieplūdei un novērošanai. Kraukļi ir gudrākie no putniem; to maņas ir asas kā egļu skujas.

Virs pasaules malas parādījās dzeltena gaisma, taču kraukļi joprojām riņķoja un pētīja "medījumu".

Pēkšņi viens no tiem sakļāva spārnus un krita zemē no debesīm.

Toraks nometa abus dūraiņus, lai būtu gatavībā.

Krauklis lēnām noplanēja uz sniega. Kad putns pa­skatījās uz slēpni, no knābja tam kūpēja garaiņi. Kraukļa spārnu pletums bija platāks par Toraka uz sāniem izstiep­tām rokām, un tas bija pilnīgi melns. Acis, spalvas, kājas, nagi viss kā Pirmajam Krauklim, kas pamodināja sauli no ziemas miega un par to tika sadedzināts.

Tomēr šis krauklis vairāk interesējās par vāveri, kurai tas tuvojās piesardzīgā, stīvā gaitā.

-     Tagad? čukstus jautāja Toraks.

Rena papurināja galvu.

Krauklis kā izmēģinādams ieknāba vāverei. Pēc tam tas palēcās augstu gaisā, no jauna piezemējās un aizlidoja. Tas gribēja pārbaudīt, vai dzīvnieks patiešām ir beigts.

Kad vāveres ķermenis nesakustējās, abi kraukļi trau­cās lejup. Tie piesardzīgi virzījās tam tuvāk.

-    Ir laiks! Rena nočukstēja.

Viņš uztriepa sev ziedi. Tai bija skāba, pretīga smaka, kas koda acīs un lika pa ādu tekāt skudriņām. Pēc tam Toraks atdarīja dozi un ieelpoja dūmus.

-     Norij tos, Rena čukstēja Torakam ausī, un neklepol

Dūmi bija kodīgi, un vēlēšanās kāsēt gandrīz nepār­varama. Viņš juta meitenes elpu uz vaiga.

-     Lai aizbildnis lido kopā ar tevi!

Juzdamies slikti, Toraks nolūkojās, kā lielākais krauk­lis rausta vāveres sasalušās iekšas. Asas sāpes pārņēma puiša vēderu, un uz mirkli viņš sajuta baiļu uzplūdus. "Nē, es negribu…"

…un pēkšņi viņš ar savu stipro knābi plosa vāveres zarnas un kapā maigās sasalušās gaļas driskas.

Viņš ātri pieloka guzu un izknābj vāverei aci. Baudī­dams uz mēles tās slīdīgo gludenumu, viņš savicina spār­nus un palecas pret vēju, kas paceļ viņu augšup augšup gaismā.