Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

Pēc aukas trakošanas viņu elpa tumšajā alā skanēja griezīgi un skaļi. Toraks dzirdēja sasalušas ādas čīkstē­šanu un sajuta dīvaini pazīstamu sasmakušu dvingu. Renu puisis nevarēja redzēt, jo starp abiem alā atradās savādā būtne, taču Toraks bija pārāk nomocījies, lai viņam tas rūpētu.

Pārsteidzoši, bet Toraks juta, ka viņam vairs nesalst drīzāk bija karsti. "Vispirms tev salst, bet pēc tam vairs ne," viņš atcerējās Klejotāja vārdus. "Pēc tam tu kļūsti karsts un mirsti."

Zēnam šķita, ka nāve viņam sāk iepatikties. Tā bija brīnišķīgi silta un maiga kā liela, balta ziemeļbrieža āda. Viņš vēlējās to pārvilkt pāri galvai un ērti ieritināties…

Kāds Toraku purināja. Viņš iekunkstējās. Viņam acīs raudzījās pūces acis, kuras zēnu aicināja atteikties no mī­līgās, siltās nāves.

Puisis spēja atšķirt apsnigušu zvērādas apkakli, kura ietvēra salā sasarkušu seju. Pāri plakanajam degunam stiepās tumša josla ar tetovējumiem, kurus Toraks nepa­zina. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atgriezties nāvē.

Radījums ieņurdējās. Pēc tam tas norāva savas "acis".

Toraks ieraudzīja, ka "pūces acis" ir divas kaula ripas uz ādas sloksnes. Cilvēka īstās acis ar tām tika aizsargātas pret apžilbšanu. Vīrs žigli pavilka uz augšu kamzoļa pie­durkni, sadabūja krama nazi un pārgrieza vēnu uz sava mezglainā, brūnā apakšdelma.

-     Dzer! viņš ierējās, piespiezdams ievainojumu pie Toraka lūpām.

Salkans siltums piepildīja zēna muti. Viņš klepodams rija asinis. Spēks un siltums ieplūda ķermenī: īsts siltums, nevis mānīgais sasilums no pārsalšanas. Kopā ar to atnāca sāpes. Seja dega. Ugunīgas adatas dūra locekļos.

Tumsā viņš dzirdēja Rēnas balsi:

-     Lieciet man mieru! Es gribu gulēt.

Tagad vīrs kaut ko košļāja. Viņš iespļāva plaukstā pe­lēku kumosu un iespieda to Torakam starp zobiem.

-     Ēd!

Tas bija ar dīvainu smaržu un taukains, un viņš atce­rējās šo garšu. Roņu taukums. Tas bija brīnišķīgs.

Daļu sakošļātā taukuma atnācējs uzzieda Torakam uz sejas. No sākuma tas koda vīrieša roka bija raupja kā granīts -, taču apbrīnojami drīz sāpes nomainīja visai cie­šama pulsēšana.

-     Kas tu esi? Toraks noņurdēja.

-    Vēlāk, norūca svešinieks, kad norims vējš.

-     Cik ilgi tas trakos? jautāja Rena.

-    Vienu nakti, daudz nakšu, kas zina? Bet tagad apklustiet!

Torakam ir desmit vasaru, un tētis ir miris pirms ne­pilna mēneša.

Toraks nupat ir nomedījis savu pirmo stirnu buku un, lai padarītu mierīgāku Vilku, kamēr pats velk nost ādu medījumam, atdod tam buka nagus; taču vilcēnam tie ir apnikuši un tas sāk bāzt purnu Toraka darīšanās.

Toraks strautā mazgā stirnas zarnu. Vilks sagrābj to zobos un velk. Toraks turas pretim. Vilks noliek purnu uz priekšķepām un kulsta asti. Spēle!

Toraks ir nopietns.

-     Nē, šī nav spēle!

Vilks ir neatlaidīgs. Toraks vilku valodā tam paskaidro, ka jālaiž vaļā, un vilcēns nekavējoties paklausa tik pēk­šņi, ka Toraks atmuguriski iekrīt ūdenī. Vilks metas vi­ņam virsū, un tagad abi šļakstās ūdenī, un Toraks smej. Viņa tēvs ir miris, taču viņš vairs nav viens pasaulē. Viņš ir atradis barabrāli.

Kad viņš pieceļas kājās, strauts ir aizsalis. Mežu ir pār­ņēmusi ziema. Vilks ir jau pieaudzis un tek projām cauri vizošiem kokiem… kopā ar tēti.

-     Atgriezieties! sauc Toraks, taču ziemeļu vējš ap­klusina viņa balsi.

Vējš ir tik stiprs, ka viņš tikko spēj nostāvēt kājās, taču brāzmām nav pa spēkam pieskarties Vilkam un tētim. Neviena dvesma nesaviļņo tēva garos, melnos matus; ne vējiņš nesabužina Vilka sudraboto kažoku.

-    Atgriezieties! Toraks kliedz.

Tie viņu nedzird. Viņš bezpalīdzīgi noraugās, kā abi starp kokiem dodas projām.

Toraks spēji pamodās. Zaudējuma sāpes dūra viņam krūtīs. Vaigi bija nejūtīgi no sasalušām asarām.

Viņš bija ieritinājies guļammaisā. Apģērbs bija tik izmircis un auksts, ka viņš vairs pat nespēja trīcēt. Pieslējies sēdus, puisis ieraudzīja, ka vairs neatrodas sniega alā, bet gan kupolveidīgā, no sniega bluķiem celtā patvertnē. Uz plakana akmens ar oranžu liesmu dega gaismeklis, kas smēlās spēku no samīcīta taukuma atliekām. Virs tā ka­rājās ar kūstošu ledu pildīts roņa pūslis. Cik varēja spriest no klusuma ārpusē, vētra bija mitējusies. Dīvainais sve­šinieks bija aizgājis.

-    Es redzēju jocīgu sapni, Rena Torakam blakus no­murmināja. Viņas seja bija pārklājusies ar krevelēm un āda vietām sulojās; zem acīm tai bija tumši riņķi.

-      Es arī, Toraks sacīja. Arī viņa seja bija jēla, un runāt bija grūti. Es sapņoju, ka Vilks…

Miteklī ielīda noslēpumainais svešinieks. Viņš bija ne­liela auguma, taču plecīgs, un roņādas jaka darīja viņu vēl dūšīgāku. Atmetis uz pakauša kapuci, vīrs atklāja plakanu seju, kuru ietvēra īsi, melni mati un kuplas uzacis. Viņa acis bija samiegtas neuzticībā.

-     Jūs esat no Tālajiem Dienvidiem, viņš sacīja aiz­vainotā balsī.

-     Kas esi tu? Toraks negribēja palikt parādā.

-     Inuktiluks. No Balto Lapsu ģints. Mani sūtīja jūs atrast.

-     Kāpēc? Rena jautāja.

Virs no Balto Lapsu ģints pašūpoja galvu.