Dzīvoklis bez numura

Notika brīnums. Lauku madāma, kas vēl pirms mirkļa nezināja, kur likt savas izplūdušās miesas, pēkšņi atrada iespēju sarauties aiz cienības pret tik ievērojamu kai­miņu.

—   Dieva dēļ, tikai nedomājiet, ka mani vārdi zīmējas uz jums. Es jau tūlīt redzēju, ar ko man darīšana . . . Ziniet, mans Egons arī nav no prastajiem oficieriem. Viņam liels postenis armijas intendantūrā …

Līdz pat Krustpilij viņa jutās laimīga, jo varēja tērzēt par dēla korporāciju un par «kopīgiem paziņām». Un, ja kādreiz gestapo ierēdņiem ienāktu prātā konfrontēt resno muižas centra īpašnieci ar apcietināto komunistu Daugavieti, viņa šai «boļševikā-briesmonī» nekad nepa­zītu apburošo fabrikanta dēlu, par kuru tik daudz stās­tījusi draudzenēm.

Tikai aiz Krustpils Jānim beidzot izdevās apsēsties ērtāk, mazliet izstaipīt notirpušās kājas. Ar katru riteņa apgriezienu vilciens tuvojās Rīgai.

Lai cik organizēts cilvēks bija Jānis, šoreiz viņš ne­spēja piespiest sevi aizmigt. Pat daudzo braucēju sablī­vējums nesasildīja nekurināto vagonu. Jānim nebija ka­žoka, kā pretī sēdētājam, ne triju vilnas lakatu, kuros visu laiku vīstījās vecene sola otrā galā, tikai rudens mētelis. Nelīdzēja arī tas, ka viņš iespiedās dziļāk stūrī un ierāva galvu apkaklē, — miegs nenāca. Tā vietā mā­cās virsū visādas domas.

Tieksme pēc siltuma nez kādēļ saistījās ar Nadeždas tēlu. Jānis iedomājās visus sīkumus — acu krāsu, augumu, kustības, runas veidu, retos smaidus. Iedomājās, ka sie­viete ar šīm ārējām iezīmēm dzīvo citur, kaut kur kai­miņos dzīvoklim bez numura, neinteresējas par politiku, apmeklē teātrus, divas reizes gadā pie lētas šuvējas pa­sūta jaunas kleitas. Viņai nedraud ik mirkli apcietinā­šana, spīdzināšana gestapo moku pagrabos un galu galā karātavas. Vai viņš, Daugavietis, būtu laimīgs, zinot tādu Nadeždu drošībā? Nē, tādas Nadeždas liktenis atstātu viņu pilnīgi vienaldzīgu. Lai tā iet uz teātri, lai apsprie­žas ar šuvēju, lai dzīvo savu sīko dzīvīti — šī sieviete, kurai būtu Nadeždas dzidrās, visu saprotošās acis, Na­deždas dziļā balss un Nadeždas mīļais smaids! Lai arī pagrīdes bargie apstākļi, pēc Daugavieša domām, lika zināmu šķērsli cilvēku personīgajai laimei, tomēr ārpus tiem, ārpus cīņas viņš pašlaik nevarēja iedomāties ne draudzību, ne skaistumu, ne īstu personīgo laimi. Simt­kārt labāk tagad bažīties par pagrīdnieci Nadeždu nekā saukt par draugu šo otro, iedomāto sievieti.

— Nākošā stacija — Rīga, — vagona otrā galā at­skanēja pavadones balss.

Kaut gan Daugavieša prombūtne bija ilgusi tikai dažas dienas, Nadežda un Ēriks saņēma viņu kā cilvēku, kas atgriežas no tāla brauciena. Arī Jānim, ieraugot draugus, bija tāda mājīga, omulīga sajūta. Jā, šis dzī­voklis, kur cilvēki veica bīstamu darbu, kļuvis par viņa īstajām mājām, Nadežda un Ēriks — par viņa ģimeni.

Šim svinīgajam gadījumam Cvetkova bija pietaupī­jusi dažus cukura graudiņus, un Daugavietis, juzdams tīkamu siltumu izplatāmies pa visu ķermeni, viens pats izdzēra pusi patvāra.

—    Nu, tagad esmu gatavs klausīties … — viņš bei­dzot teica.

Nadežda atstāstīja gadījumu ar Petrocerkovski:

—    Padomā, ja Ēriks nebūtu saslimis, es tagad kaut ko zinātu par Serjožu.

Daugavieša labais garastāvoklis tūdaļ izgaisa.

—     Un labi, ka negāji. Petrocerkovskis nekā nedrīkst zināt par tevi. Neaizmirsti, ka tu pašlaik neesi sava vīra sieva, bet pagrīdniece, pirmām kārtām pagrīdniece, — asi teica Jānis.

Nadeždas acis apmiglojās apvainojumā:

—     Konspirācija un konspirācija. Kā tu būtu rīkojies, ja runa būtu par mīļotu cilvēku? Vai tev tiešām svešas cilvēciskas jūtas?

Daugavietis nodūra galvu.

Tur jau bija tā nelaime, ka viņš nespēja pārvarēt cilvēciskās jūtas. Vēl pirms gada, būdams pie partizā­ņiem, viņš bija saņēmis Cvetkovai adresētu ziņu. 1941. gadā Nadjas virs bija izlidojis no Murmanskas, neatgrie­zies no kaujas uzdevuma un ilgu laiku skaitījies par bez vēsts pazudušu. Tikai pēc mēnešiem uz vientuļas Ledus okeāna salas atrasta sašauta lidmašīna un ledū iesalis Sergeja Cvetkova ķermenis.

Visu šo gadu Jānis kā slogu bija nēsājis sevī šo ziņu un klusējis, klusējis… Ne jau tādēļ, ka būtu šaubījies par Nadjas izturību. Šajā nežēlīgajā laikā neskaitāmām sievietēm bija jāizcieš tādas pašas bēdas, un arī Cvetkova spētu tās panest. Nē, viņš baidījās, ka viņu attiecībās varētu kaut kas mainīties. Viņam likās, ka pateikt patie­sību, paziņot, ka Nadežda ir brīva, nozīmētu savā labā izmantot viņas bēdas. Lai viss paliek tāpat kā līdz šim — viņš klusēs, klusēs par Serjožas nāvi, klusēs par savu mīlu.

Lūk, tāpēc Nadeždas stāsts viņu tā uztrauca. Cik tur daudz trūka, ka Petrocerkovskis būtu atklājis to, ko viņš, Jānis, tik rūpīgi glabāja sevī. Rūgti bija apzināties, ka Nadežda viņa skarbos vārdus dažkārt iztulkoja ač­gārni. Viens vienīgs teikums atspēkotu Cvetkovas pār­metumus … Bet viņš sakoda zobus un klusēja.

Nadežda nezināja, ko pārdzīvo Jānis, tomēr ar sie­vietes instinktu saprata, ka viņš cieš. Bez tam viņa juta, ka patiešām grasījusies nepareizi rīkoties.