Dzīvoklis bez numura

Apdullināts viņš piecēlās. Nebija laika domāt par sāpēm, nebija arī laika nopurināt sniegā novārtīto mē­teli. Jāsteidzas, jāsteidzas! Pievilkdams kreiso kāju, ko bija sagrūdis kritienā, Visvaldis devās uz priekšu. Bet jau pēc dažiem kvartāliem bija spiests palēnināt gaitu. Nemūžam viņam netikt laikā! Braukt ar tramvaju? Cik ilgi būs jāgaida nākamais? Minūtes piecpadsmit, varbūt pat divdesmit… Par vēlu, par vēlu!

Burtnieks atrāvās atpakaļ — nogrimis drūmajās do­mās, viņš tikai pēdējā mirklī bija pamanījis kravas ma­šīnu, kas tikko neskāra viņu ar dubļu aizsargiem. Vai vīrs pie stūres nebija Šiliņš? Saucot, lai apstājas, viņš skrēja pakaļ. Kad Šiliņš beidzot sadzirdēja kliedzienus un apturēja, Burtniekam gandrīz pietrūka spēka ierāp­ties kabīnē. Ko darīt, sirds nebija radīta skriešanai.

Bet tagad nebija īstais brīdis nodoties filozofijai par savu veselību. Burtnieks lika Šiliņam izspiest no mašīnas visu iespējamo. Šoferis tūlīt iegriezās ielā, kur satiksme nebija tik dzīva, un tas bija prātīgi darīts. Ātrums tālu pārsniedza atļauto, nami un koki saplūda bezveidīgā, tumšā masā.

Uz stūra, kur atradās kāds kiosks, Šiliņš bija spiests mazliet palēnināt gaitu. Nākamajā mirklī mašīna jau atkal ar pilnu jaudu rāvās uz priekšu, bet Burtnieks paguva ievērot, ka kioska lete ir tukša. Izpirkt visus «Tēvijas» numurus tik ātrā laikā nevarēja, tātad bija tikai viens izskaidrojums — avīze jau izņemta no ap­grozības.

Saņēmusi «Tēviju», Skaidrīte petrolejas lampas blā­vajā gaismā sakārtoja laikrakstus. Viņa sevišķi nestei­dzās — pirmie pircēji mēdza ierasties tikai pēc pusstun­das — un paguva pat izlasīt rakstu par ģenerāļa Hart- muta nolaupīšanu. Pirmo reizi Skaidrīte sajuta tādu kā skaudību. Tur partizāni veica varoņdarbus, bet viņas dzīve ritēja vienmuļi, bez sevišķiem notikumiem.

Lūk, paredzētajā laikā atnāca «partijas māmuļa», šķirstīja žurnālus, ļāva Skaidrītei apmainīt somas un atkal aizgāja. Somā meitene atkal atrada ābolu, un šis mazais, sārtais ābols lika arī viņas vaigiem sārtoties. Un atkal nez kādēļ uzmācās neprātīga doma, ka šīs mazās veltes sūta Ēriks.

Skaidrītes sirds ielīksmojās. Klusi dungodama dzies­miņu par Katjušu, kura, gaidīdama savu tālo draugu, glabā mīlestību, viņa salika uzsaukumus «Tēvijas» nu­muros un novietoja plauktā. Jā, viņas dzīvē nekas se­višķs nenotika, un par to šajos apstākļos varēja tikai priecāties.

Arī tas, ka pie kioska piestāja smagā mašīna, nebija nekas sevišķs. Bet, kad no kabīnes izkāpa divi šucmaņi, Skaidrīti pārņēma dīvaina briesmu nojauta.

—    Šurp visas «Tēvijas»! Un fiksāk, jaunkundzīt! — pavēlēja rupja balss.

—    Kas tad noticis? — vaicāja Skaidrīte, lai iegūtu laiku.

—     Bez izrunāšanās! Avīze ir konfiscēta!

Meitene uzelpoja brīvāk. Sagrābis pasniegtos laik­rakstus, šucmanis jau taisījās iemest tos mašīnā, bet otrs apstādināja viņu ar rokas kustību:

—    Pagaidi, vispirms saskaitīsim, — un izvilka no kabatas lapu.

Salīdzinājis rezultātu ar tipogrāfijās uzdoto skaitli, viņš paziņoja:

—    Trūkst divdesmit numuru.

—   Tie jau pārdoti, — varonīgi meloja Skaidrīte, kaut pašai kājas grīļojās.

Pirmais tikai pabrīnījās:

—    Tik agri?

Bet otro atbilde neapmierināja. Atrāvis durvis ar tādu sparu, ka izkrita slēdzene, viņš ieskatījās kioskā.

—     Un kas tas? — viņa pirksts radīja uz plaukta novietotajiem numuriem.

Jau izmisīgi domādama, ko darīt tālāk, Skaidrīte katram gadījumam turpināja melot:

—    Vai es neteicu, ka tās pārdotas? Šie pircēji man maksā mēnesi uz priekšu.

—     Nav mūsu darīšana, — un stiegraina roka ar gredzenā iekaltu miroņgalvu uz vidējā pirksta sniedzās pēc laikrakstiem.

Šinī īsajā mirklī caur meitenes smadzenēm izšāvās simtiem domu: pamest uzsaukumus, bet pašai bēgt?… Iesist šucmanim un ar visiem uzsaukumiem mesties projām?… Nekā nedarīt cerībā, ka viņš iemetīs avīzes mašīnā, nepamanījis skrejlapas?… Nē, īsts pagrīdnieks nedrīkstēja paļauties uz brīnumiem… Bet ko darīt? Ko? Ko?

Un pēkšņi viņa pilnīgi svešā balsī mierīgi teica:

—    Vai drīkstu vismaz pateikt saviem pircējiem, ka avīze konfiscēta?

Šucmanis apmulsa, roka palika pusceļā.

Ar šo mirkli pietika. Lampa apgāzās, petroleja izlija, no laikrakstiem izšāvās spēja liesma, kas zibens ātrumā pārsviedās uz žurnāliem, uz plānajām sienām. Aizsargā­dams seju, šucmanis izskrēja, aizcērtot aiz sevis durvis, un Skaidrīte apsvilinātā mētelī, apdegušām rokām rāvās uz izeju. Viņas pēdējā doma — «Lai nu notiek kas notikdams! Uzsaukumi iznīcināti!», tad viss izplūda, iz­zuda, izgaisa.

Kad līdz kioskam bija palikuši tikai trīs kvartāli, Burtnieks atskārta, ka Skaidrīte viņu nemaz nepazīst. Viņai radīsies aizdomas, sak, kāpēc šis cilvēks viņu brī­dina … Un ja nu meitene nojauš, ka viņš darbojas pa­grīdē? Bet galu galā velns ar visu konspirāciju — Skaid­rītes dzīvība dārgāka!