Dzīvoklis bez numura

Kad Šiliņš ar asu pagriezienu apbrauca stūri un iz- drāzās laukumā, Burtnieks ar šausmām sajēdza, ka viņa prātojumi bijuši lieki. Viņš nokavējis — viens šucmanis stāvēja pie kioska, otrs patlaban iegāja tajā. Burtnieks vel nebija paguvis izšķirties, ko iesākt, kad šucmanis atkal izlēca un no kioska loga izlauzās bieza dūmu grīste. Vienā acumirklī Burtnieks apjēdza notikušo — Skaidrīte aizdedzinājusi būdu, lai uzsaukumi nekristu policijas rokās.

Nedomādams, ka arī viņu var apcietināt, Burtnieks metās uz priekšu. Viņš gribēja atraut durvis, bet tās nepadevās, tad ar kājas triecienu viņš salauza grūstošos dēļus un izvilka samaņu zaudējušo Skaidrīti no liesmām. Arī Šiliņš bija klāt. Divatā viņi noplēsa svilstošo mēteli un kurpes, ar sniegu apslāpēja plēnējošo Uguni, kas lēnām ēdās cauri vilnas kleitai. Tikai tad Burtniekam iešāvās prātā šucmaņi.

—    Nes ātrāk uz mašīnu! — viņš uzsauca Šiliņam, pats gatavodamies aizsargāt Skaidrīti.

Bet tas nebija vajadzīgs. Tikko kiosks sāka degt, šucmaņi bija aizskrējuši izsaukt ugunsdzēsējus. Aiz­braucot Burtnieks kā caur miglu vēl redzēja, ka uguns ar negantu šņācienu uzbruka policijas vāģim un aizde­dzināja tajā samestās avīzes. Arī pārējo viņš redzēja kā caur miglu: pretī lidojošu namu saraustītos apveidus, ēnām līdzīgus ļaudis, kas steidzās uz notikuma vietu, garām aizjoņojošo ugunsdzēsēju mašīnu. Burtnieks ne­maz nejuta Skaidrītes ķermeņa smagumu. Viņš glaudīja tās apdegušos matus, bez mitas pusbalsī atkārtodams:

—    Nabaga meitēn! Manu drosmīgo nabaga mei­tēn! . . .

Tikai pēc laba brīža, kad prāts jau atkal sāka nor­māli darboties, viņš saprata, kāpēc visu redz kā caur plīvuru — glābjot Skaidrīti, viņš bija pazaudējis savas acenes. Un tūdaļ uzpeldēja cita doma:

—     Uz kurieni mēs braucam?

—   Uz tuvāko slimnīcu. Kur tad citur? — atsaucās Šiliņš.

Nekādā ziņā! Šucmaņi varbūt ziņos gestapo. Skaidrīti var sākt meklēt . . . Labāk ārā no Rīgas, pēc iespējas tālāk projām! Tas bija vienīgais pareizais ceļš.

—     Cik tev benzīna?

—     Kādiem piecdesmit kilometriem.

—    Nu, tad brauc . . . Brauc uz Jelgavu!

31

—    Nu, kas jauns, Ranke? Cik komunistu esat sa­zvejojuši, kamēr biju projām? — jautāja Raup-Dīmenss, kad pēc desmit dienu atvaļinājuma atkal ieradās darbā.

Ranke sarāvās no šīs ironiskās piezīmes, kas likās sakām: «Tas vispār ir liels gods, ka es ar jums saru­nājos.»

—    Atļausiet ziņot, oberšturmfīrera kungs. Mēs nevienu, toties viņi izvilkuši prāvu lomu. Ģenerālis Hartmuts kritis mežabrāļu rokās.

Oberšturmfīrers aizdedzināja cigareti un brītiņu mie­rīgi smēķēja.

«Dzelzs nervi,» nodomāja šarfīrers Ranke, kas zi­nāja, ka ģenerālis Hartmuts ir priekšnieka labs paziņa. Bet Raup-Dīmenss pilnīgi negaidot nometa cigareti uz grīdas un tik strauji pielēca kājās, ka krēsls apgāzās. Vicinādams dūres, viņš kliedza:

—    Ko?! Arī Hartmuts?! Par to jūs man atbildēsiet!

Ranke instinktīvi atkāpās dažus soļus. Tādu viņš

savu priekšnieku nekad nebija redzējis.

—     Es neesmu vainīgs, oberšturmfīrera kungs, — viņš stomījās. — Lietu izmeklēja šturmfīrers Vegezaks, jo mums sākumā likās aizdomīgi, ka no četriem cilvē­kiem izglābies tikai viens — šoferis Bauers.

—    Un kādi ir izmeklēšanas rezultāti? — jau maz­liet nomierinājies, jautāja priekšnieks.

—    Viss kārtībā. Šoferis patiešām izbēdzis no gūsta. Bandīti viņu sašāvuši kājā. Viņš vēl tagad guļ kara slimnīcā.

—    Ko viņš stāsta par ģenerāļa likteni?

—    Kad Bauers bēdzis, ģenerālis vēl bijis dzīvs. Bet nav nekādu šaubu, ka tagad viņi to jau būs nogali­nājuši.

—    Vai tad šie muļķi nevarēja tūlīt sūtīt karaspēku un atbrīvot Ilartmutu?

—    Sūtīja jau. Šoferis ļoti sīki aprakstīja viņu apme­šanās vietu. Bet soda ekspedīcija nāca par vēlu, atrada tikai dažas pamestas zemnīcas . . . Nabaga ģenerāļa kungs, varu iedomāties, kā boļševiki viņu spīdzināja . . .

—    Izbeigt! — uzbļava Raup-Dīmenss. — Ar kadam ziņām jūs mani vēl iepriecināsiet?

—     Mūsu darbinieks Tukuma vilcienā apcietinājis kādu Bērziņu, kas izteicies, ka Hitleram pēc Staļingra- das esot kaput. Šis Bērziņš boļševiku laikā Tumes pa­gastā dabūjis zemi. Vai tūlīt pratināsiet?

—    Jā, ieved . . .

Bet, kad Ranke pagriezās uz durvju pusi, viņu aiztu­rēja oberšturmfīrera kliedziens:

—     Kas par pratināšanu?! Nošaut uz vietas — un cauri! Visus tikai nošaut! Visus!

Ranke atmuguriski izlēca no kabineta.