Dzīvoklis bez numura

Bija neparasti karsta septembra svētdiena. Citos lai1 kos Tīrgarlene būtu ļaužu pilna, tagad berlīnieši tupēja vēsajos pretgaisa aizsardzības pagrabos, kas gan spēja glābt no tveices, bet ne vienmēr no aviācijas bumbām'. Berlīnes gestapo visu savu darbu bija pārcēlis uz apakš: zemes stāviem. Tur temperatūra turējās zem piecpa- dsmit grādiem, bet izmeklētājs Martins Reingolds svīda kā pirtī. Atkal izjukusi svētdiena, un pie visa vainīgi šie nolādētie komunisti. Jo vairāk Austrumu fronte pārvie­tojās uz rietumiem, jo tuvāk tā nāca Vācijas robežām, jo saspīlētāks kļuva noskaņojums Berlīnē. Pēdējā laikā fīreram visur rēgojās atentāti, un, apcietinot ik dienas simtiem cilvēku, gestapo darbinieki palika bez izejamām dienām.

Rīkojums bija apcietināt katru, par kuru bija kaut vismazākās aizdomas, jo starp simt nevainīgiem parasti atradās vismaz viens, kam kaut kas slēpās aiz ādas. Arī šo Veisu, pie kura atrada desmit kilogramu tola, ap­cietināja tīri nejauši, izdarot masu kratīšanas. «Brīnums gan, kur vēl gadās tādi cilvēki,» īgni domāja izmek­lētājs. «Jau vienpadsmit gadus mēs ar uguni un zobenu iznīdējam boļševismu, bet tam kā hidrai nocirsto galvu vietā izaug arvien jaunas .. . Cik patīkami būtu, ja va­rētu viņus vienkārši nostādīt pie sienas un nošaut. Bet nē ■— jāmokās dienām ilgi, lai izdabūtu līdzvainīgo vārdus un adreses.» Veisu viņš pārmaiņus ar savu ko­lēģi jau pratina četrpadsmit stundas no vietas. Kādi paņēmieni tik nav pielietoti! Bet vecais metalstrādnieks klusē.

Reingolds paskatījās pulkstenī. Laiks nomainīt ko­lēģi. Ja četrās stundās izdosies no Veisa izraut atzīšanos, līdz tumsai vēl varēs izbraukt uz Vanzē pamakšķerēt. Jāizmēģina jaunā termoelektriskā metode. Ja tikai Vei- sam sirds izturēs. Nospļauties, kas būs, tas būs . . . Un ar tādu apņemšanos Reingolds iegāja pratināšanas kamerā. Veiss pašlaik gulēja bez samaņas. No kolēģa sejas izteiksmes Reingolds saprata, ka nekas vēl nav panākts. Viņš pārvietojās uz hermētiski noslēgto blakus telpu un iedarbināja sarežģīto aparatūru.

Elektriskā strāva, ar neskaitāmām knaiblēm raustot kailo ķermeni, uzcēla Veisu no ģīboņa. Apcietinātais, kas ar platām siksnām bija piesprādzēts pie metala lāvas, neciešamās sāpēs sāka locīties. Tad pēkšņi ledains aukstums aizžņaudza viņa kaklu. Reingolds bija iedar­binājis saldēšanas ierīci. Piecas minūtes viņš ļāva apa­rāta rādītājam palikt uz —30°, tad pārslēdza sviru, un pratināšanas kameru pildīja neizturama svelme. Tikko vēl Veisu bija stindzinājis ledains augstums, nu atkal karstums svilināja ādu kā nokaitēta dzelzs. Pēc tam at­kal ledainais aukstums un atkal briesmīgs karstums . .. Aukstums — karstums, karstums — aukstums, auk­stums — karstums . ..

Kad Reingolds pēc pusstundas apstādināja aparātu un iegāja kamerā, Veiss neelpoja, bet sirds vēl pukstēja. Izmeklētājs atsprādzēja siksnas un iešļircināja apcieti­nātajam spēcīgu preparātu. Elpošana atjaunojās, un pēc brīža Veiss pacēla sarkani noplaucētos plakstus.

— Nu, Veis, kā jums patika mūsu jaunā metode? — iesāka Reingolds lietišķā tonī. — Vai nevajadzētu at­kārtot? Tikai brīdinu — līdz šim aprobežojos ar trīs­desmit grādiem sala un četrdesmit grādiem karstuma, turpmāk es katru reizi par desmit grādiem kāpināšu temperatūru . . . Vai nebūtu tomēr prātīgāk pateikt, kas jums iedeva spridzekli? Vairāk nekas no jums nav vajadzīgs. Tad jūs jau šovakar varēsiet atgriezties mājās … — un, lai apcietinātais noticētu viņa vārdiem, izmeklētājs piebilda: — Protams, jums jādod rakstisks solījums, ka nevienam neizpaudīsiet, ko šeit redzējāt.

«Varbūt viņš nemelo,» atguvis spēju sakarīgi domāt, prātoja Veiss, «varbūt tiešām laidīs mājās. Viņi taču zina, ka ar politiku nekad neesmu nodarbojies . . . Kad pateikšu, ka tolu man iedeva brālis, viņiem vairs nebūs nekādas intereses mani šeit turēt. . . Bet — nodot Ger­hardu, kas tic man kā pats sev? . .. Nē, nekad! Bet otrreiz vairs neizturēšu … Ja vēlreiz nāksies iziet cauri šai ellei, es neizturēšu, izpļāpāšos pret savu gribu . . . Un tad būs par vēlu glābt brāli . . . Neizturēšu, es vairs nevaru izturēt. . . Bet ko darīt… ko runāt… ko teikt? . .. Jāpasaka, ka tas bija kāds cits .. . Kāds, kuram šie bendes vairs nekā nevar nodarīt. . . Bet kas no viņiem ir drošs?… Tikai miroņi… Pateikt, ka Vilhelms?… Nē, Vilhelmu viņi nomocīja jau pirms pieciem gadiem. Nenoticēs, ka visu šo laiku tolu esmu glabājis …»

Veiss domāja ilgi, domāja tā, kā var domāt tikai cil­vēks, kam jāizvēlas starp dzīvību un nāvi. Un viņš atce­rējās bijušo darba biedru Rudolfu Baueru, kura vārdu nesen bija lasījis Austrumu frontē kritušo sarakstā. Tam hitlerieši vairs nevar tikt klāt.

—    Nu, Veis, kas būs? Vai sāksim? Paceļosim vēlreiz pa Ziemeļpolu un Sahāras tuksnesi? — Un Reingolds jau sāka sprādzēt siksnas.

—    Dieva dēļ, uzgaidiet! Es visu pateikšu .. . Tolu man iedeva jefreitors Rūdolfs Bauers, kad viņš pēdējo reizi bija atvaļinājumā. .. Viņš dzīvo Hohencolernu ielā 49 . . . Es pat nezināju, kas tai kastē iekšā . ..