Dzīvoklis bez numura

Vēl tai pašā vakarā Veisu izveda no gestapo. Bet mājas vietā viņš nokļuva Moabita cietuma nāvinieku kamerā. Ausīs vēl skanēja izmeklētāja nežēlīgie, ņirdzo­šie smiekli, kad Veiss ieminējās par solīto atbrīvošanu. Tātad viss velti — viņam vairs neredzēt brīvi. Labi vis­maz, ka brālis drošībā. Tā vietā meklēs Baueru … To viņi var ilgi meklēt — Rūdolfs kritis Austrumu frontē.

Velti Veiss mēģināja aizmigt. Viss ķermenis bija viens vienīgs jēlas gaļas gabals. Lai kaut uz mirkli ne­domātu par negantajām sāpēm, viņš sāka pētīt ierakstus sienā. Tad pēkšņi it kā elektriskā strāva iesitās viņa ap­ziņā — tieši virs galvas sienā bija ieskrāpēti vārdi: «Šodien tiku notiesāts uz nāvi. Lāsts tam, kas mani no­devis.» Un zem tā neveikliem burtiem paraksts — Bau­ers. Bauers! To sauca tāpat kā Rudolfu! Patiešām — Baueru taču Vācijā tik daudz, cik mežā koku. Nelgaf Kā viņš drīkstēja to aizmirst! Varbūt kritušo sarakstā pieminētais nemaz nav viņa pirmskara darba biedrs Rū­dolfs Bauers, bet gluži svešs cilvēks ar līdzīgu uzvār­du .. . Tādā gadījumā viņš, Veiss, bija nodevējs, ze­misks, nekrietns nodevējs! . . .

Nākošajā rītā gestapo izmeklētājam Reingoldam ziņoja, ka apcietinātais Veiss naktī savā kamerā pakā­ries. Tas, protams, viņu maz vairs interesēja. Viņam bija jauns objekts — jefreitors Rūdolfs Bauers ar agrāko dzīves vietu Berlīnē, Ilohencolernu ielā 49, tagad kara šoferis Rīgas komandantūrā. Izmeklētājs iedarbināja vi­sas gestapo rīcībā esošās sviras, lai uzzinātu kaut ko par šā cilvēka pagātni, un jau pēc dažām dienām viņa priekšā gulēja prāva kaudze ziņojumu, no kuriem izrie­tēja, ka Bauers kādreiz ņēmis dalību komunistiskajā kustībā.

34

«Cīņas Daugavas krastā turpinās ar neatslābstošu intensitāti. Boļševiki met kaujā arvien jaunas materiālu un cilvēku rezerves. Nodarījis ienaidniekam iznīcinošus zaudējumus, mūsu karaspēks pēc veiksmīga taktiska manevra atraisījās no pretinieka un ieņēma iepriekš sa­gatavotas pozicijas . . . Francijā mūsu spēki pārgājuši pretuzbrukumā un padzinuši ienaidnieku no 73 apdzī­votām vietām .. . 26. amerikāņu motorizētā divīzija ga­līgi iznīcināta …»

Pēkšņā dusmu uzplūdumā Raup-Dīmenss saburzīja avīzi un ar niknu lāstu iemeta papīrkurvī. «Veiksmīgs taktisks manevrs,» viņš mēdījās, «iepriekš sagatavotas pozicijas …» Vai tad tiešām šie skribenti nevar izgud­rot ko jaunu? Un tad vēl kā izsmiekls šīs septiņdesmit trīs apdzīvotās vietas Francijā . . . Daudz gudrāk būtu mest visus spēkus pret boļševikiem un salīgt mieru ar Rietumiem. Šodien ir sešpadsmitais septembris. Cik ilgi vēl izdosies noturēt Rīgu?… Raup-Dīmenss šaubījās, vai viņš jaunā gadā atradīsies tepat. Bet šie atlikušie mēneši jāizmanto papilnam — jāstrādā, jāstrādā tā, lai rīdziniekiem pārietu viss prieks par Sarkanās Armijas tuvošanos.

Iezvanījās tālrunis. Vairākas reizes pateicis: «Klau­sos,» — viņš nolika klausuli. «Diez ko tam Langem ievajadzējās?» nodomāja Raup-Dīmenss, sapogājot frenci ar jaunajām šturmbanfīrera zīmotnēm.

Lange pasniedza viņam garu telegramu no Berlīnes.

—     Ņemiet šo lietu savās rokās, Raup-Dīmens … Kā jums šķiet, varbūt drošības pēc apcietināt visus Rīgā dienējošos Rudolfus Bauerus?

Šturmbanfīrers uzmanīgi pārlasīja gestapo centrāles direktīvu.

—     Manuprāt, tas ir lieki. Te taču skaidri teikts, ka visi dati sīki pārbaudīti… Dzīves vieta Berlīnē, Hohen- colernu ielā 49 . . . Līdz mobilizācijai strādājis Borsiga rūpnīcā .. . Tālāk … Dienesta gaitas — vispirms 125. jē- geru pulka štābā, tad komandēts ģenerāļa Hartmuta rīcībā … — Raup-Dīmensam pēkšņi radās kāda doma.

—   Jūs varbūt atceraties Hartmuta traģisko likteni… Bauers bija ģenerāļa šoferis un kā vienīgais atgriezās no brauciena. Es nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka viņa bēgšana inscenēta. Ja Bauers patiešām jau ilgāku laiku saistīts ar pagrīdi, mēs caur viņu varam nākt uz svarīgām pēdām. Es lieku priekšā pagaidām aprobežo­ties ar novērošanu.

—    Labi, Raup-Dīmens, rīkojieties pēc saviem ieska­tiem.

Šturmbanfīrers ar gandarījumu atstāja Langes kabi­netu. Ja viņa aizdomas apstiprināsies, no tā var iznākt lieliska prāva. Te beidzot bija izdevība pierādīt savu pārākumu pār kurpniekdēlu Vegezaku, kuru pēc Sudmaļa grupas likvidēšanas uzskatīja par visspējīgāko izmeklētāju.

Šai vakarā šturmbanfīrers pēc ilga laika atkal bija labā omā. Toties Marlēna pēc koncertbrauciena uz fronti izturējās untumaināk nekā jebkad. Viņa tūdaļ uzmācās Haraldam ar savām žēlabām:

—    Ko lai daru? Rīt nevarēšu izdziedāt nevienu noti. Pat lāgā parunāt vairs nevaru. Pēc šā riebīgā brauciena man balss galīgi aizkritusi.

—    Nevajag braukt ar muti, bet ar mašīnu. Tad ar balsi nekas nenotiks, — zobojās Haralds, kas šo mūžīgo pinkšķēšanu nevarēja ciest.

—    Es taču braucu ar mašīnu, bet kratīja tā, ka gan­drīz vai plombas lēca no zobiem ārā. Labi vismaz, ka fronte tik tuvu un ilgi nebija jābrauc.

Haralds uzlēca kājās:

—    Tu latviešu maita, tu arī priecājies par to, ka boļševiki jau tuvu! — viņš tā kliedza, ka visa māja no­skanēja. — Nu tad zini, viņi tevi pakārs, par to es parū­pēšos!