Dzīvoklis bez numura

—     Uz tā varēja palikt burtu nospiedums. Krāsa bija vēl gluži svaiga, kad tu toreiz saņēmi uzsaukumus . . . Vārdu sakot, tev jāpazūd, kamēr nav par vēlu. Bet kur lai tevi liek?

—     Pie partizāņiem.

—     Tas pats par sevi saprotams. Taču vilcienā tu bez atvaļinājuma zīmes netiksi.

—     Varbūt kājām … Es varētu pārģērbties civilā .. . Nē, provincē arī uz katra soļa kara žandarmērija.

—     Man kaut kas ienāca prātā. Šim pašam Makuļe- vičam pieder kapliča, ko viņš man reiz parādīja. Jau tūlīt nodomāju, ka to gadījumā varēs izmantot mūsu vajadzībām. Kas tad miroņu valstībā ies meklēt dzīvus cilvēkus? . . . Sadabūt otru slēdzeni arī nebija grūti. Man tur pašlaik glabājas munīcija Kurzemes partizāņiem. Pēc dažām dienām no turienes kāds ieradīsies un pie viena paķers arī tevi. Līdz tam laikam mēs pagādāsim viltotus dokumentus. Ar pārtiku gan būs grūti. Vairāk es tev diemžēl nevaru dot līdzi, — un Burtnieks sabāza portfelī visu ēdamo, kas bija mājās. — Pagaidi, uzzī­mēšu tev kapsētas plānu. Lūk, šeit pa šo taciņu līdz ga­lam … Te būs kapliča… Ir jau patumšs, tev labāk tūlīt doties ceļā.

Redzot, ka vācietis atvadās, Makuļevičs pacēla no grīdas spieķi un nobružāto platmali:

—     Atļaujiet arī man atsveicināties, kungs Burtniek. Zinu, ka visi lielie cilvēki ir ļoti aizņemti … Es tikai ieskrēju uz vienu brītiņu apjautāties, vai jums jau izde­vies sameklēt Morica Kerkoviusa dzejas . ..

Tā gadījās, ka Bauers atstāja māju kopā ar Makuļe­viču un tikai pie Gebītskomisāra pārvaldes ēkas atvadījās no tā.

36

Izdzirdis traku zvanīšanu, Ranke skriešus devās uz šturmbanfīrera kabinetu. Tur pār viņu nolija spēcīga lamu vārdu šalts. Rūdolfs Bauers pazudis! Šie ēzeļi, idioti, deģenerāti, kaitnieki izlaiduši no rokām cilvēku, ar kuru Raup-Dīmenss savas varas apziņā bija domājis rotaļāties kā kaķis ar peli! Pat izbaiļu pilnā šarfīrera drebēšana vairs nesagādāja prieku.

Palicis viens, šturmbanfīrers nervoziem pirkstiem aizsmēķēja cigareti — devīto vai desmito stundas laikā. Jāsaņemas! Tā tas nevar turpināties. Visā gestapo sla­venais izmeklētājs pats juta, ka ar viņa spējām iet uz leju. Kur palicis aukstasinīgais psihologs, kura ironisko mieru apbrīnoja visi gestapo darbinieki? Tagad viņš pārvērties žultainā neirastēniķī, kas pat Mēriju vairs nespēja pakļaut savai gribai. Viņš tomēr vēl nedomāja nolikt ieročus. Naids bija tas virzītājs spēks, kas deva viņam izturību dienām un naktīm bez atpūtas vajāt sa­vus nāvīgākos ienaidniekus — komunistus.

Pēc vienpadsmitās cigaretes Raup-Dīmenss tik tālu nomierinājās, ka varēja sākt šķirstīt ziņojumus.

Šarfirers Hesens rakstīja: «…Sekojām viņam līdz pilsētas komandanta palīga pulkveža Štetenhana dzī­voklim. Kad Bauers divu stundu laikā neparādījās, personīgi uzkāpu pie pulkveža. Pulkvedis pateica, ka Bauers dzīvoklī vispār nav bijis …»

Oberšarfīrers Klugenheims: «…Bauers pulksten de­viņos trīsdesmit piecās atstāja dzīvokli un devās uz garāžu. Turpmāko Bauera sekošanu uzņēmās šarfīrers Ilesens. Pats paliku novērot māju. Visu nakti līdz pulk­sten astoņiem no rīta Bauers nav savā dzīvoklī rā­dījies …»

Aģents Nr. 16 (Ķīsis): «…Pulksten 21.18 ieraudzīju personu, kurā pēc fotoattēla un apraksta uzzīmēju Rū­dolfu Baueru. Kopā ar viņu nāca uzkrītoši nabadzīgās drēbēs ģērbies subjekts, kas man no paša sākuma likās aizdomīgs. Viņi dzīvi sarunājās, bet noklausīties neiz­devās. Pie Gebītskomisāra pārvaldes ēkas Bauers atvadī­jās un pazuda apgaismotajā vestibilā. Ņemot vērā, ka Bauera novērošanai izdalīti īpaši aģenti, es sekoju otram subjektam llclz tā dzīvoklim Riharda Vāgnera ielā 6, dz. 19. No sētnieka uzzināju, ka tas ir Antons, saukts Antuans, Makuļevičs, pēc tautības latvietis, bez noteik­tas nodarbošanās. Izklaušinot kaimiņus, man izdevās ievākt sekojošas papildu ziņas: Makuļeviču visi uzskata par aizdomīgu indivīdu. Dienas laikā viņš tikpat kā nekad uz ielas nerādās, bet atstāj māju tikai vēlā va­karā. Neviens nezina, no kā viņš pārtiek. Sētnieka sieva, kas reizi mēnesī uzkopj viņa istabu, teicās redzējusi uz galda ar savādām, simetriskām rindām klātus papīrus. Teksts nesaprotams, pēc visām pazīmēm spriežot, šifrā.»

Kad Raup-Dīmenss lēnām nolaida izlasīto lapu, viņa acīs atkal bija tāda izteiksme kā medību sunim, saožot pēdas. Ķīsis noteikti jāapbalvo! Viņa ziņojums lieku reizi pierāda, ka gestapo prot sameklēt pat adatu siena kaudzē, kur nu vēl cilvēku … Caur šo Makuļeviču viņš atkal atradīs Baueru. Izsaucis Ranki, Raup-Dīmenss pa­vēlēja nekavējoties apcietināt Makuļeviču un izkratīt tā istabu.

Pēc stundas uz viņa galda atradās vesela kaudze ar kaligrafisku rokrakstu klātu lapu. To lasīšanu Raup- Dīmenss atlika vēlākam laikam. Vispirms jāuzzina, kur slēpjas Bauers.