Dzīvoklis bez numura

Ranke šoreiz tā steidzās, ka vēl nebija paguvis ap­strādāt apcietināto pēc savas iemīļotās metodes. Tikai daži zilumi Makuļeviča sejā liecināja, ka viņš iepazinies ar gestapo pieņemšanas formalitātēm. Šī seja bija ļoti savdabīga. Plankumainā āda, kas cieši apvilka platos mongoļu tipa vaigu kaulus, un dziļos iedobumos novie­totās acis piešķīra tai atbaidošu izskatu. Tai pašā laikā šī seja ar lielo domātāja pieri un plānajām lūpām likās reti inteliģenta. Apjukums, bezgalīga izbrīna, nespēja saprast, ko no viņa grib, izpaudās ne tikai Makuļeviča skatienos, ne tikai katrā viņa vaibstā, bet arī nedrošajā kustībā, ar kādu viņš nolika platmali un cimdus uz grīdas un pēc tam atkal pacēla. Iekams Raup-Dīmenss paguva uzstādīt pirmo jautājumu, apcietinātais pats ierunājās savā pusaudža falsctā:

— Piedodiet, godātais kungs, ka traucēju jūs… bet mani šurp atveda. Pats es nekad nebūtu uzdrošinājies bez pieteikuma iebrukt, jo zinu, ka visiem lieliem cilvē­kiem maz laika.

Pirmajā mirklī šturmbanfīrers apmulsa. Tādas frāzes šai kabinetā nācās dzirdēt pirmo reizi. Tas laikam ir visai slīpēts eksemplārs. Nu nekas, ielaidīsimies šai spē­lītē un tad pārsteigsim viņu ar negaidītu jautājumu. Un tādā pašā pārspīlēti laipnā tonī Raup-Dīmenss atteica:

—    Tieši otrādi, man jūlūdz piedošana, ka ataicināju jūs šurp. Jau sen tīkoju apjautāties par jūsu veselību.

Apcietinātais, acīm redzot, nesaprata izsmieklu, jo gluži nopietni palocījās:

—    Tencinu par laipnību… Negribu sūdzēties, jo mūsu laikos sūdzēties ir aizliegts. Bet naktīs es nedabūju gulēt… Un tad šis darbs, kas katrā ziņā jānoved līdz galam … Ārsts konstatēja, ka man esot neurosis ģene­rālis … Jūs paši saprotat…

—    Jā, jā, es pazīstu jūsu darbus, — un, pagrūdis skrejlapu pie Makuļeviča deguna, Raup-Dīmenss uzklie­dza: — Atzīstieties, ka tas ir jūsu garabērns!

Makuļevičs, uz kuru šturmbanfīrera metode neatstāja nekādu iespaidu, mierīgi aplūkoja uzsaukumu. Tad viņš svinīgi paziņoja:

—     Ļoti nožēloju, bet tas nav mans darbs. Es prin­cipā rakstu tikai franciski. Latviešu, tāpat kā vācu va­loda, manuprāt, ir pārāk barbariskas, lai tajās pietiekami daiļos vārdos varētu ietērpt vissmalkākās jūtas.

Šoreiz Raup-Dīmenss bļāva nevis tīšām, bet tāpēc, ka citādi nevarēja. Tas viņa nerviem bija par daudz.

—    Jūs mēsls! Vai jūs domājat, ka mēs esam idioti?! Neaizmirstiet, ka te ir gestapo! Ja neteiksiet patiesību, jūs pārliecināsieties, ka visi šausmu nostāsti par mums nav nekas salīdzinājumā ar īstenību!

—    Cienījamais kungs, piedodiet, nezinu jūsu goda vārdu, — bet kādēļ jūs tā uztraucaties? Jums taču ir pilnīga iespēja iepazīties ar maniem darbiem. Tur uz jūsu galda guļ sonetu vainagi, pie kuriem es strādāju jau vienpadsmito gadu …

«Pilnīgi neizprotams subjekts! Vai nu tas brīnišķīgi tēlo, vai patiešām ķerts. Kā piespiest viņu runāt?» Un, apdomādams jaunu šaha vilcienu, Raup-Dīmenss ieska­tījās Ranlces atnestajās lapās.

Šturmbanfīrers pietiekami labi pārzināja franču va­lodu un literatūru, lai jau pēc pirmā acu uzmetiena saprastu, ka viņa priekšā sonetu vainags, sarakstīts pēc visiem klasiskiem likumiem. Daudzie labojumi un svītro­jumi liecināja, ka Makuļevičs patiešām ir šā opusa autors. Tas šturmbanfīreram izskaidroja daudz ko. Šis tips pus jucis — to rādīja viņa vārsmu transcendentālais saturs. Uzskatīt šo nerru par komunistu būtu tas pats, kas meklēt vājprātīgo namā pagrīdes organizāciju.

Te nekāda viltība nav vajadzīga, panākt kaut ko var tikai ar tiešiem jautājumiem. Devis palīgam zīmi steno­grafēt apcietinātā atbildes, Raup-Dīmenss sāka sistemā­tiski izprašņāt Makuļeviču.

—    Vai jūs pazīstat tādu Rudolfu Baueru? Vai jūs zināt, kur viņš tagad atrodas?

—    Jā, man bija tas gods un prieks šad tad pārmīt ar kungu Baueru dažus vārdus. Ļoti inteliģents cilvēks, ar labu poētisku gaumi. Bet īsti pazīstami diemžēl ne­esam. Mēs tikāmies vienīgi pie kunga Burtnieka.

—    Pie kāda Burtnieka?

—    Pie mana drauga Burtnieka. Viņam pieder grā­matu aģentūra Vecrīgā.

—    Vai Bauers bieži apmeklēja Burtnieku? — jautāja Raup-Dīmenss.

—     Ļoti nožēloju, bet nemāku to pateikt. Cik varēju noprast, viņi ir labi paziņas. Nav jau nekāds brīnums, ka divi cilvēki ar tik lielu intelektu atrod kopēju valodu…

Šturmbanfīrers atkal pārtrauca Makuļeviča prāto­jumus …

—   Kad jūs pēdējo reizi satikāt Baueru pie Burtnieka?

—     Vakar vakarā. Kungs Bauers bija atnācis pēc grāmatām, un viņi abi iegāja blakus istabā, lai aprunātos. Pa to laiku es izlasīju «Volkischer Beobachter» pēdējo numuru. Ļoti spējīgs žurnālists kungs Gebelss, bet rakst­nieks no viņa nekad neiznāks …

—    Vai Bauers saņēma savas grāmatas? — turpināja Raup-Dīmenss, kura aizdomas kļuva arvien noteiktākas.

—    Deduktīvi spriežot, man jāsaka — jā. Viņš atstāja istabu ar piebāztu portfeli padusē.