Dzīvoklis bez numura

Tagad galīgā atmošanās, aukstais vējš un porcelāna drumslas. Citreiz Makuļevičs saplēstās vāzes dēļ izsa- mistu. Tā bija skaistākais priekšmets viņa senlaicīgo mākslas darbu kolekcijā. Tajos laikos, kad no tēva naudas vēl kaut kas bija palicis, viņš sev atrāva pēdējo kumosu, lai paplašinātu mantoto kolekciju. Šos neskai­tāmos bronzas un porcelāna pulksteņus, no kuriem ne­viens negāja, šīs terakotas un fajansa vāzes, kuru stingro formu neatdzīvināja puķes, šos nomelnējušā sudraba un zaļā kristālā kausus, kurus nemūžam nelietoja, viņš bija kopis un auklējis kā bērnus. Doma pārdot kādu XVIII gadsimta lukturi vai senu gleznu tam arvien likusies barbariska, noziedzīga.

Kāds nelga viņš bijis, veltīdams savu mīlestību šiem noputējušiem, nedzīviem priekšmetiem, rakstīdams ne­vienam nevajadzīgo sonetu vainagu par miroņu laimi tai laikā, kad blakus staigāja dzīvi cilvēki ar savu dvēseļu bagātību, ar savām neizmērojamām ciešanām un tikpat neizmērojamo lielumu. Kas ir viņa nožēlojamā iznīcības filozofija salīdzinājumā ar to pasaules uzskatu, kurš vajātajam Baueram pat nāvē ļāva triumfēt pār saviem vajātājiem?!

Sprādziens kapsētā bija izpostījis ne tikai Makuļeviča ģimenes kapliču, tas savandīja un apgāza arī visu viņa līdzšinējo domu pasauli. Brīdī, kad viņa lielākais lep­nums — izcilā arhitekta celtne pārvērtās gruvešos un putekļos, aprokot zem savām drupām desmit bendes un vienu varoni, Makuļēvičs saprata, ka Cilvēks ir nemir­stīgs. Velti fašisti, kurus ar savām absurdajām iznīcības filozofijām atbalsta tādi paši aklie kā viņš, mēģina to iznīdēt. Dzīvību nevar iznīcināt, tā ir vienīgā patiesā eksistences forma. Absolūtā nāve sagaida ikvienu, kas mēģina apturēt Cilvēka vareno gaitu.

Tagad visa viņa līdzšinējā dzīve sasista drumslās, un Makuļevičs nebija drošs, vai viņam pietiks spēka uzcelt jaunu. Bet kaut ko taču varēja, kaut ko taču vajadzēja darīt. Vajadzēja brīdināt Burtnieku. Neskatoties uz savu naivitāti, viņš beidzot saprata, ka Burtnieks paslēpis Baueru kapličā. Ak, kādēļ viņš nebija apjēdzis to jau pratināšanas laikā?! Viņš nekad nebūtu pastāstījis par slēdzeni. Tagad, protams, par vēlu nožēlot. Bet varbūt nebija par vēlu labot to, kas labojams. Baueru gestapieši iedzinuši nāvē, arī Burtnieka dzīvībai draud briesmas. Un tās novērst spēja viņš, Makuļevičs, kas zināja, ka izmeklētājs tur Burtnieku aizdomās.

Bet ja briesmoņi no Reimersa ielas uzzinās, ka viņš brīdinājis savu draugu? Viņš taču devis parakstu nekā neizpaust. Tad viņu sitīs, mocīs, raustīs pa cīpsliņai, nonāvēs ar brutālu varu. Bijušajam iznīcības sludinātā­jam tā gribējās dzīvot… Varbūt tomēr labāk neiet uz aģentūru?… Varbūt Burtnieks visu jau uzzinājis pats un viņš velti liek savu dzīvību uz spēles?…

Un kā strauss Makuļevičs atkal paslēpa savu galvu. Nekā neredzēt, nekā nezināt — tā bija labāk. Bet ban- gainā dzīve visu laiku klauvēja pie durvīm, pie loga, atgādināja sevi, pavēlēja darboties. Veselu dienu Maku­ļevičs cīnījās ar savu gļēvumu. Viņš vēl nebija drošs, vai aizies līdz Burtniekam pat tad, kad beidzot paņēma plat­mali un cimdus. Taču katram gadījumam uzticēja kai­miņienes gādībā savu melno runci, ko bija nokrustījis Plutona vārdā par godu miroņu valstības dievam.

38

Burtnieks bija vairāk nekā pārsteigts, kad Makuļevičs sāka sarunu bez parastajām ievada frāzēm. Viņa pār­steigums vēl pieauga, redzot, ka ciemiņš rūpīgi aizbultē durvis un čukstus apjautājas:

—     Vai, izņemot mūs abus, dzīvoklī neviena nav?

Burtnieks noraidoši papurināja galvu.

—     Un arī blakus istabā? — neatlaidās Makuļevičs.

—     Nav. Ja gribat, lūdzu, pārliecinieties pats.

Tikai tagad Makuļevičs sniedza viņam roku:

—     Cik labi, ka jūs vēl dzīvs. Es tā uztraucos par jums, cienījamais draugs …

—    Bet kāpēc uztraukties, Makuļeviča kungs? Es vēl netaisos mirt…

Tā laikam bija pirmā reize dzīvē, kad Makuļevičs kādu pārtrauca:

—    Atnācu, lai atklātu jums lielu noslēpumu, — viņš tā pazemināja balsi, ka Burtnieks tikko sadzirdēja vār­dus. — Jūsu dzīvībai draud lielas briesmas … Gestapo … Nejautājiet tālāk, vairāk es nekā nedrīkstu teikt.

It kā nekas nebūtu noticis, Visvaldis noņēma acenes un sāka tās tīrīt ar kabatas lakatiņu. Lūk, par ko izkū­ņojies šis šķietamais ideālists! Nejēdzīgā nāves filozofija bijusi maska, zem tās slēpjas hitleriešu aģents, kura veikals ir nevis abstraktā nāve, bet gan pilnīgi reālā. Tagad Makuļevičs grib viņu izprovocēt. Un kapliča? Tad jau iznāk, ka tur bijušas lamatas! Bauers varbūt jau noķerts… Vai tiešām viņš būtu kaut ko atklājis saviem spīdzinātājiem?… Nē, Baueram Burtnieks ticēja. Tāds nenodod biedrus.

—     Kungs Burtniek, kāpēc jūs nekā nedarāt? — Ma­kuļevičs uztraucās arvien vairāk. — Jums pēc iespējas ātrāk jāsakravā ceļa somas-un jābēg uz ārzemēm!

Burtnieks piespieda sevi pasmaidīt:

—    Godātais draugs, šodien taču nav pirmais aprīlis.

—    Tas nav nekāds joks. Es jūs ļoti lūdzu piesargāties.

—     Nu, ko jūs, ko jūs, Makuļeviča kungs! Es esmu privātuzņēmuma īpašnieks, kuram nav jābīstas no ge­stapo. Viņi cīnās pret komunistiem un labi dara.