Dzīvoklis bez numura

—    Šturmbanfīrera kungs, atļaujiet aizrādīt. Jūs ka­tegoriski pavēlējāt neaiztikt nevienu Burtnieka apmek­lētāju, tikai izsekot viņu gaitas un ziņot jums. Mūsu ļaudis domāja …

—    Vajag domāt ar galvu, nevis ar zināmu vietu! Tūlīt apcietināt Makuļeviču!

—    Jau izdarīts, šturmbanfīrera kungs.

Raup-Dīmensa dusmu izvirdums šoreiz bija vairāk

iekšējs nekā ārējs, jo viņš apzinājās, ka pats zināmā mērā atbildīgs par šo nepiedodamo nevīžību. Langem taisnība! Kas reiz iekļuvis gestapo, vairs nedrīkst atstāt to dzīvs, kaut tas būtu simtkārt bez vainas. Tagad Ma­kuļevičs pats sev parakstījis nāves spriedumu. Nekas, vēl Burtnieks nav izbēdzis. Tas nevar izbēgt, jo gestapo aģenti pavadīs to līdz pat pasaules malai. Ņemot vērā jaunos apstākļus, Burtnieks nekavējoties jāapcietina un viņa aģentūrā jāierīko slazdi.

Pēc desmit minūtēm Raup-Dīmenss ar visiem viņa rīcībā esošajiem vīriem 2>iebrauca pie Grēcinieku ielas stūra. Lai pārsteigtu Burtnieku, civilā ģērbtie gestapieši pa vienam iegāja mājā un uzkāpa Savstarpējās kredīt­sabiedrības kantorī. Novērošanā norīkotajiem aģentiem bija dota pavēle aizturēt katru, kas mēģina atstāt namu.

Kad pēc trīsreizējas zvanīšanas grāmatu aģentūras durvis neatvērās, šturmbanfīrers čukstus lika tās atmū­ķēt. Pārmeklēja katru kaktu, bet Burtnieka kā nebija, tā nebija. «Izsprucis, nolādētais,» nodomāja Raup- Dīmenss, norīdams skaļu lāstu. «Tikai neļauties histē­rijai! Skaidru prātu! Ja viņš būtu izgājis no mājas, novērotāji to būtu redzējuši. Tātad viņš vēl tepat — pagrabā, bēniņos, varbūt kādā kaimiņu dzīvoklī. Labi, ka mēs nesacēlām troksni.»

Viņš pagriezās pret Ilesenu:

— Atvediet Leo!

Pēc brīža namā ienāca paresns omulīga izskata vī­rietis ar pakausī atbīdītu cietu platmali. Viņa garie svārki bija pašķīrušies, uz vēdera vizēja vecmodīga pulksteņ- ķēde. Tikpat omulīgs kā saimnieks izskatījās arī melnais vilku sugas suns, kas, luncinādams asti, apdomīgi soļoja blakus. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka tas ir Leo, gestapo izslavētais policijas suns.

Burtnieka dzīvoklī instruktors piesprādzēja sunim pie siksnas pavadu un stingri parāva to. Tā bija zīme sākt darbu.

Leo tūdaļ pārvērtās — ķermenis saspringa, ausis sa­cēlās, sabozās pat spalva. Apošņājis Burtniekam piede­rošo apģērba gabalu, suns vispirms ieskrēja dibenistabā, tad atgriezās kantorī un, sekodams pēdām, ar nekļūdīgu instinktu devās lejā pa kāpnēm …

«… Sarkanā Armija jau pie Rīgas vārtiem. Izšķirošā stunda tuvojas. Fašistiem ir sagatavots viss, lai pēc bēg­šanas mūsu pilsētā nepaliktu vesela neviena māja, uz kuras varētu uzvilkt brīvās Padomju Latvijas karogu. Rūpnīcas, iestādes, tilti sagatavoti uzspridzināšanai . . .»

Domu pavediens pārtrūka. Daugavietis pakodlja zī­muli, mēģināja turpināt, bet acis meklēja Nadeždu, kas, paslēpusies aiz aizkariem, novēroja ielu. Donats ar slotu rokā rosījās te pagalmā, te kāpņu telpā. Posteņi izlikti, piesardzības soli sperti. Tomēr ielenkuma stāvoklis, kaut tas pagaidām neattiecas tieši uz dzīvokli bez numura, nomāca Jāni. Varbūt tāpēc šoreiz tik gausi veicās ar rakstīšanu. Bet uzsaukumam, kam jāmobilizē rīdzinieki, vajadzēja, vēlākais, rīt būt gatavam. Laika atlicis maz, kuru katru stundu hitlerieši var sākt spridzināt svarīgā­kos objektus.

Ar piespiešanos Daugavietis turpināja strādāt. No vannas istabas atskanēja dobja klauvēšana. Viņš steidzīgi pabeidza teikumu, izrāva no bloknota aprakstīto lapu, iedeva to Ērikam un, it kā atvainojoties par skubu, teica:

—    Šodien būs jārauj cauri triecientempā. Kad tiksi galā ar šo, pieklauvē … Tikko atnāks Skaidrīte, sūtīšu viņu palīgā …

Atgriezies istabā, Jānis jautājoši pavērās Nadeždā.

—    Skaidrītes vēl arvien nav, — viņa norūpējusies teica, — cerams, ka nekas nebūs noticis . .. Vai vēl gaidīsim?

Daugavietis paskatījās pulkstenī:

—     Nē, ilgāk gaidīt nevar. Sešos vakarā pie Burtnieka ieradīsies VEF strādnieks. Tas katrā ziņā jābrīdina. Nekā nevar darīt, būs jāiet Donatam. Es viņam tūlīt pateikšu.

Jānis atvēra ārdurvis, bet tālāk netika. Gandrīz apgā­žot viņu, starp kājām izskrēja liels, melns suns.

—     Rokas augšā!

Kaut vārdi bija teikti čukstus, tie Jānim šķita kā pērkona grāviens. Atlika vienīgi paklausīt. Bīdot Dauga­vieti ar revolvera stobru sev pa priekšu, gestapieši iegāja dzīvoklī. No virtuves atskrēja Nadežda… Arī tai pavē­lēja paceltām rokām nostāties pie sienas.

—    Pārmeklēt istabas! — nokomandēja Raup-Dīmenss.

Tūkstoš dažādu minējumu plosīja Daugavieša prātu