Dzīvoklis bez numura

—    Tas nozīmē, ka arī Kalniņš ir pagrīdnieks. Jā, Hesen, mēs ar jums esam izdarījuši varenu ķērienu. Tūlīt ziņošu par to Langem. Lūgšu, lai mani atbrīvo no citiem pienākumiem un ļauj pilnīgi nodoties šai lietai. Es nebrīnītos, ja šis Kalniņš izrādītos tas pats, ko es jau ilgi meklēju.. . Tūlīt paziņojiet slepenajam aģentam Nr. 16, lai tas nekavējoties ierodas pie manis.

Jau vairākas diennaktis Daugavietis nebija aizdarījis acis. Šaurajā betona kamerā gestapo pagrabā visu laiku dega nepanesami spilgta gaisma. Šī izšķērdīgā iluminā­cija neļāva gulēt. Tā gestapo cerēja novājināt apcietinātā pretestību. Bet Daugavietis neļāva sevi iespaidot. Viņam jāpaliek pie savas pirmās liecības. Tikai tā varbūt izdo­sies glābt Nadeždu. Iespējams, derētu kādreiz atkal no­tēlot tādu «prāta aptumšošanās» lēkmi.

Vai viņš varēja sev ko pārmest? Kļūdas, protams, bija pielaistas, pirmkārt, jau tas apstāklis, ka Burtnieka aģentūra atradās tai pašā namā, kur slepenā spiestuve. Bet vai grūtajā pagrīdes darbā maz varēja itin visu paredzēt? Viss pārējais bija rūpīgi apsvērts un izdomāts. Trīs gadus dzīvoklis bez numura darbojas netraucēti — lūk, vislabākais pierādījums. Kas ar viņu tālāk notiks — par to Jānis nebēdāja. Galvenais — spiestuve nosargāta. Ja vēl izdotos paglābt Nadeždu no nāves, viņa komunista un cilvēka pienākums būtu izpildīts līdz galam.

Šonakt kamerā pirmo reizi valdīja tumsa. Daugavietis pietiekami pazina gestapo paņēmienus, lai noģistu, ka jāsagatavojas jaunai viltībai. Taču nogurums varmācīgi aizvēra acis un iegremdēja viņu dziļā miegā.

Viņš sapņoja. Dzīvoklī bez numura kauc trauksmes signāls. Nē, tas nemaz nav trauksmes signāls, bet fašistu tanka negantā rūkoņa. Likās, ka tanks ar savu kāpur- ķēdi tūlīt samals visu dzīvo. Tas katrā ziņā jāapstādina … Daugavietis jau grib mest granātu, tad pamana, ka pie tanka piesieta Nadja … Viņas smalkie linu krāsas mati iziruši … Ja Jānis metīs granātu, viņš nonāvēs Nadju … Nē, nevar… Bet tanka kāpurķēde griežas, griežas, grie­žas, samaļ arvien jaunas dzīvības… Kaucot tanks nāk arvien tuvāk … Nadežda ierauga Jāni un sauc: «Nedomā par mani, met granātu!»… Viņš sakož zobus un atvē­zējas … Granāta lido … Žilbinoša eksplozija…

Daugavietis pamodās. Žilbinoša gaisma pārplūdināja kameru un it kā ar karstām adatām durstīja acis. Sar­gādamies no tās, viņš instinktīvi pagrieza galvu un aiz­sedza seju ar roku. Tai pašā mirklī gaisma atkal nodzisa.

. .. Raup-Dīmensa kabinetā Ķīsis uztraukti apgalvoja:

—    Tas ir viņš, tas ir viņš! Man vairs nav šaubu.

—     Bet vakar jūs teicāt, ka neesot drošs, — iebilda šturmbanfīrers, kaut arī pats bija pārliecināts.

—    Tādēļ jau ierosināju šo eksperimentu. Uz mata tāpat viņš toreiz aizsedza seju, kad uzrāvu sērkociņu. Tas ir Žanis. Raup-Dīmensa kungs, atļaujiet atgādināt, ka man pienākas par Žaņa notveršanu izsolītā prēmija …

—    Es viņu noķēru, nevis jūs! Es, es, tikai es, vai sapratāt? Jūs divu gadu laikā nevarējāt dabūt viņu rokā! Velti jums algu maksājām!

Šturmbanfīrers nikni lamājās, jo lamāšanās viņam bija kļuvusi par nepieciešamību. Bet, kliedzot uz Ķīsi, viņš jau domāja par saviem nākošajiem soļiem. Žanis un šī sieviete jākonfrontē. Viens no abiem jāmēģina iedzīt strupceļā. Lielākas cerības Raup-Dīmenss lika uz nelegālisti. Ne velti sievietes dēvē par vājo dzimumu.

. . . Agrāk vai vēlāk tam bija jānāk. Kailo, auksto kameru, esesiešu ņirgāšanos, ikdienējo spīdzināšanas devu Nadežda uzskatīja par loģisku apcietināšanas tur­pinājumu. Un tāds pats loģisks turpinājums būtu nāve no bendes rokām. Viņa nekā nenožēloja. Dzīvot — tas nozīmēja cīnīties, un nav cīņas bez upuriem. Nekā no viņas neizvilinās, nekā viņa neteiks, viņa klusēs, kā klusējušas tūkstošiem padomju sieviešu, kas, upurēdamas savu dzīvi, palīdzējušas dzīvot citiem — nākotnē.

Šais dienās viņa daudz domāja par Jāni, domāja ar māsas maigumu un draudzenes lepnumu. Cik pašaizlie­dzīgi tas rīkojies, pēdējā brīdī glābjot spiestuvi un Ēriku! Nadežda nekā nevēlējās sev, viņa visu novēlēja Jānim — palikt dzīvam, pieredzēt uzvaru, būt laimīgam. Un vēl viņa tam novēlēja mīļu draugu, vislabāko meiteni pa­saulē. Jānis to pelnījis. Taču Nadja apzinājās, ka tam nekad tā nebūt, jo no gestapo uz brīvību ir tikai viens ceļš — nodevības un kauna ceļš. Varbūt viņus vismaz vedīs kopā uz nāvi, varbūt izdosies vēl slepeni paspiest biedram roku un pateikt: «Jāni, es visu laiku zināju, ka tu mani mīli. Pateicos tev par to.»

7. oktobra naktī Cveikovu atkal izsauca uz pratinā­šanu. Šoreiz šturmbanfīrers pieņēma viņu neparasti laipni un pat piedāvāja krēslu:

—    Ko jūs stāvat? Piesēdiet, lūdzu! Jums vairs nav ko baidīties — man jau viss zināms…

Sekoja gara pauze, kuras laikā Raup-Dīmenss neno­laida savu vērīgo skatienu no viņas sejas. Bet tā palika tikpat neizteiksmīga kā agrāk, un varēja domāt, ka Na­dežda nav sapratusi viņa vārdu jēgu. Beidzot gestapietis pārtrauca klusēšanu:

—    Es negribu ilgāk tirdīt jūs ar mīklām … Šarfīrer Hesen, atvediet Zani!