Dzīvoklis bez numura

un palika bez atbildes. Vai šis iebrukums attiecas tikai uz viņu vai uz spiestuvi? Un viņš pat nav paguvis dot Ērikam trauksmes signālu! Tas ir nepiedodami. Varbūt vēl tagad var kaut kā izmanīties. Bet kā par spīti šturm- banfīrers ar savu muguru aizklāja taisni to vietu, kur zem tapetes slēpās signālpoga. Gestapietim pietiek sa­dzirdēt Ērika klauvēšanu, lai saprastu, ka aiz vannas istabas atrodas vēl kāda telpa. Tad tas nerimsies, kamēr nebūs atradis izskaidrojumu. Izjauks sienas, griestus, grīdu un galu galā uzies spiestuvi. To nedrīkst pielaist! Nedrīkst, nekādā ziņā nedrīkst! Paiet sekunde pēc se­kundes, varbūt Ēriks pašlaik saliek pēdējo burtu .. . Daugavietim jau šķita, ka viņš dzirdētu Ēriku rāpjamies pa šauro eju… Tūlīt atskanēs klauvēšana! Nē, labāk mirt nekā ļaut tipogrāfijai iekrist! Ar vienu lēcienu viņš atradās pie gestapieša un ietrieca to sienā, iedarbinot signālu.

Nedodot Raup-Dīmensam laiku atjēgties, Daugavietis izskrēja virtuvē, atvēra logu un izlēca pagalmā. Bet te viņa galvu ķēra spēcīgs trieciens, un viņš pakrita. Abi aģenti, kas apsargāja māju no ārpuses, aizlauza bēglim rokas aiz muguras un iestiepa atpakaļ dzīvoklī. Pēc tam viņu dauzīja, spārdīja ar kājām, sita ar revolvera spalu pa galvu. Bet nekādi sitieni nespēja izdzēst viņa sejā triumfējošo smīnu.

Dzīvoklis bez numura nosargāts.

40

Daugavieša uzbrukums bija tik negaidīts, ka suņa instruktors izlaida no rokām pavadu, lai nāktu palīgā Raup-Dīmensam. Atstāts bez uzraudzības, Leo tomēr turpināja meklēt. Reiz sadzinis pēdas, tas vairs nerimās.

Ēdamistabā suns apjukumā apstājās. Smaka it kā veda uz vannas istabu, bet līdzīga, tikai svaigāka, atpakaļ uz izeju. Sekodams tai, Leo izskrēja no dzīvokļa, uz- drāzās pa kāpnēm un, atbīdījis ar purnu durvis, iekļuva bēniņos — vārdu sakot, veica to pašu ceļu, ko Dauga­vietis, nesdams Burtnieka apavus.

Tur Raup-Dīmensa darbinieki uzgāja nepārprotamus pierādījumus — atvērtu lūku, zem tās apgāztu kasti un kurpes, kuras bēglis, acīm redzot, noāvis, lai labāk tu­rētos uz slidenā jumta. Arī namīpašnieks Baumanis lie­cināja, ka īsi pirms gestapo ierašanās Burtnieks nācis pēc bēniņu slēdzenes.

Nu visa Rīga un apkaime tika pārmeklēta, lai sa­dzītu izbēgušā komunista pēdas. Raup-Dīmenss bija cietis jaunu neveiksmi.

Lai slēptu savu izgāšanos, šturmbanfīres ziņoja priekš­niekam, ka dzīvoklī numurs viens apcietinātie students Dzintars Kalniņš un Jadviga Skorostina, bez noteiktas nodarbošanās, ir atbildīgi komunistiskās partijas dar­binieki. Pats viņš apzinājās, ka šis apgalvojums nebal­stās ne uz kādiem lietišķiem faktiem, ja neskaita Kalniņa uzbrukumu un bēgšanas mēģinājumu. Taču tas Raup- Dīmensu neuztrauca — pierādījumu nebija, tātad tie jārada. Un viņš caurām dienām un naktīm pratināja abus apcietinātos cerībā iepīt tos divkosīgu jautājumu tīklā. Kā Kalniņš, tā arī Skorostina spītēja visiem spai­diem un palika pie sava. Burtnieku nepazīstot, par poli­tiku neinteresējoties, Kalniņš savu izlēcienu izskaidroja ar pēkšņu prāta aptumšošanos, kas pēc kādreiz izciesta meningīta viņam uznākot samērā bieži.

Raup-Dīmenss nerimās. Pēc vecās gestapo metodes viņš centās noskaidrot apcietināto pagātni.

Saskaņā ar pases un pašas uzdotajām ziņām Skoros­tina pirms Rīgas dzīvojusi Rēzeknē. Šī pilsēta jau atradās boļševiku rokās, bet Raup-Dīmensam laimējās sameklēt turienes politpārvaldes kādreizējo priekšnieku, kas bija atbēdzis uz Rīgu. Arī tas nenieka nemācēja pateikt.

—     Vai tiešām nekā, it nekā?! — neatlaidās šturm­banfīrers. — Aplūkojiet vēlreiz šo seju, tas atsvaidzinās jūsu atmiņu.

Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks pagrozīja pirk­stos gestapo fotogrāfā asi attīstīto uzņēmumu un izteik­smīgi paraustīja plecus.

—    Varbūt šis vecais foto jums vairāk noderēs? — un Raup-Dīmenss pasniedza Skorostinas pasi. — Pa šiem gadiem āriene varēja pārmainīties …

Mazajai ģīmetnei Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks uzmeta tikai paviršu skatienu, toties ilgi pētīja otro lappusi.

—     Viltota! — tas iesaucās. — Redziet, dokuments izdots martā, bet es labi atceros, ka Vasaraudzis, kas it kā parakstījis šo pasi, sāka strādāt tikai novembrī.. . "Viltojums! Tur nevar būt divu domu!…

Beidzot lūzums! Un, kā tas parasti gadās, pateicoties niecīgai kļūdai, kuru Raup-Dīmenss pats nekad nebūtu atklājis.

Kamēr Rēzeknes politpārvaldes priekšnieks atradās kabinetā, Raup-Dīmenss ne ar ko neizpauda savu prieku. Šim latvietim nav jāzina, kādu pakalpojumu viņš izda­rījis. Bet, tikko tas aizgāja, Raup-Dīmenss izsauca īle senu:

—    Nu, Hesen, varat mani apsveikt! Manas nojautas izrādījušās pareizas. Skorostina nav nekāda Skorostina, bet nelegāliste, kas dzīvo ar viltotu pasi. Ko jūs no tā secināt?

Šarfīrers sasita papēžus un klusēja. Bet Raup-Dīmenss nemaz negaidīja. Tikpat sajūsminātā tonī viņš turpināja: