Dzīvoklis bez numura

Jānis klusēja. Jau kopš bērnības dienām viņš bija radis nerunāt, iekams domās nebija skaidrības. Un viņa prāts joprojām nespēja aptvert visu. «Tās ir lamatas,» brīdināja pagrīdnieka instinkts. Bet kā izskaidrot to, ka gestapietim zināms itin viss, sākot ar viņa iesauku — Žanis, beidzot ar spiestuvi? Ticēt nekā nedrīkstēja, taču tikpat aplam būtu principa dēļ neticēt faktiem.

—     Jūs laikam domājat, ka tās ir lamatas… Labi, es jūs tūlīt iepazīstināšu ar viņas liecību. — Un Raup- Dīmenss sāka lasīt iepriekš sagatavoto tekstu: — «Es, VK(b)P biedre Cvetkova Nadežda Viktorovna, atzīstos …»

Cvetkova Nadežda Viktorovna . . . Tālāk Jānis vairs nedzirdēja: visu aizēnoja drausmīgā patiesība, ko tas pirmīt uztraukumā bija piemirsis. Izņemot Daugavieti, Rīgā neviens nezināja Nadjas īsto uzvārdu. Nedz Elize Svempa, nedz Skaidrīte. Pat Burtnieks ne, pat Ēriks ne… Neviens, it neviens!

Nadja atzinusies — lūk, vienīgais iespējamais seci­nājums.

«Nadja, kā tu varēji tā rīkoties? Kādiem necilvēcis­kiem līdzekļiem viņi izrāvuši no tevis patiesību? Varbūt murgojot spīdzināšanas laikā?… Nē, nē! Pat murgos tu nedrīkstēji atklāt spiestuves atrašanās vietu!»

Nadežda nodevusi spiestuvi?! Nadežda parādīs gesta- piešiem slepeno ieeju?! «Tas taču nav tā, es pats mur­goju!» Trīs gadus Jānis pazina Cvetkovu, trīs pagrīdes darba gadus, kas nozīmē vairāk par veselu atsevišķa cilvēka mūžu. Viņš zināja katru Nadjas domu, katru viņas rakstura vilcienu. Tāds cilvēks pat nesamaņā ne­spēj kļūt par nodevēju, pat, kā to apgalvo gestapietis, lai glābtu kādu citu. šo nesatricināmo pārliecību nekas nespēja sadragāt.

Pirmo reizi visas pratināšanas laikā Jānis ierunājās:

—    Atļaujiet man pašam izlasīt. Es ticu tikai savām acīm.

Aizmirsis savu smalko taktiku, šturmbanfīrers uzrau­sās kājās:

—    Ko jūs iedrošināties, nolādētais komunisti Es jums saku, ka to rakstījusi Cvetkova, ar to pietiek!

Savās dusmās Raup-Dīmenss iekliedzās tik skaļi, ka blakus istabā sēdošā Nadja sadzirdēja. Un vienā mir­klī, — sargi pat atjēgties nepaguva, — viņa atradās pie durvīm un atrāva tās:

—     Meli! Ne . . .

Vārds palika nepabeigts, jo tai pašā mirklī viens no esesiešiem aizžņaudza viņai rīkli.

Bet Jānim pietika. Izslējies visā augumā, viņš čuk­stēja:

—     Nadja, Nadjeņka . . .

Un tad Raup-Dīmensa griezīgā balss:

—    Vediet iekšā!… Piesiet viņus pie krēsliem! Spī­dzināt! Viņi runās!

Šturmbanfīrera Raup-Dīmensu vairs nevarēja pazīt. Violetu sejas krāsu, izvalbītām acīm viņš šai brīdī izska­tījās kā epileptiķis. Esesieši, kaut ne pirmo reizi redzēja šādas lēkmes, gaidīja kaut ko ārkārtēju. Bet Raup- Dīmenss laikus atjēdzās. Personīgā atriebības kāre ne­drīkstēja ietekmēt viņa rīcību. Jāuzzina, kur atrodas spiestuve, pēc tam varēs izrēķināties. Ar vienkāršu spīdzi­nāšanu nekā nepanāks — to rādīja abu komunistu sejas. Tie šķita tērpušies neiedragājamās izturības un klusē­šanas bruņās. Bet katram cilvēkam ir vāja vieta, savs Ahilesa papēdis. Jāprot tikai to atrast. Un Raup-Dīmenss pierādīja, ka ne velti viņam laba novērotāja slava. Žanis pirmīt čukstēja: «Nadjeņka.» Tas nozīmēja, ka viņš šo sievieti mīl. Un to, kas nekad nebūtu ienācis prātā miesniekam Rankem, izgudroja briesmonis ar Kembridžas augstskolas diplomu.

—    Uzklausiet mani uzmanīgi, Zani. Man vajadzīga spiestuve. Jūsu klātbūtnē Cvetkovu spīdzinās tik ilgi, kamēr jūs pateiksiet, kur tā atrodas. Jums pašam ne­viens nepieskarsies, lai jums netraucētu noskatīties izrādi.

Naida zibens Jāņa acis rādīja šturmbanfīreram, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Ņirgādamies viņš turpināja:

— Viņa ir daiļa sieviete, vai ne? No jums atkarīgs, vai pēc dažām stundām no viņas skaistuma vēl būs kas saglabājies … Hesen, sagatavojiet instrumentus!

Rupjas rokas noplēsa Nadeždai apģērbu. Viņa sēdēja nekustīgi. Pat kad sarkani nokaitētais iesms pieskārās viņas baltajai ādai un istabu piepildīja dedzinātas mie­sas rūgtenā smaka, Nadežda nenolaida plakstus. Viņas acīs dega tāda pati liesma kā Daugavieša sapnī, tā likās sakām: «Nekas, Jāni, es izturēšu! Izturi arī tu!»

Bendes darīja savu darbu, un Jānim bija jānoskatās līdz galam, kā Nadeždas krūtis un sāpju saplosītā, mīļā seja pārklājās ar asiņainām čulgām. Viņš tai ne ar ko nevarēja palīdzēt. Viņš nedrīkstēja runāt. Un Jānis koda sev mēli, kamēr visa mute bija asiņu pilna. Arī Cvet­kova nerunāja. Tikai apspiesti vaidi izlauzās caur viņas krampjaini sakostajiem zobiem. Tad arī vaidi norima. Iestājās klusums.

Un visi, kas atradās asiņainajā gestapo telpā, skaidri sadzirdēja tālus lielgabalu dārdus.

41