Dzīvoklis bez numura

Klausoties - Daugavieša vārdus, Makuļevičs aizmirsa savas nāves bailes. Viņu iespaidoja tas, ka cilvēks, kam pat rītdienu nepieredzēt, spēja pirmsnāves stundā do­māt par tādu nākotni. To Makuļevičs nevarēja saprast. Kad Daugavietis apklusa, viņš bikli ievaicājās:

—    Un, ja tas kādreiz arī piepildīsies, kāds man, kāds jums no tā labums? Mēs taču vairs nebūsim starp dzīvajiem . . .

—     Mēs ne, bet būs citi, par kuru laimi mēs esam cī­nījušies. Viņi pieminēs savus kritušos. Tā būs mūsu alga. Mēs esam aculiecinieki lielam laikmetam, kurā ne tikai skaisti dzīvot, bet arī skaisti mirt.

Cietums, kas vēl pirms brīža bija klusas klauvēšanas pilns kā ķirmju grauzts milzu skapis, pamira. Visi klau­sījās, un pēkšņajā klusumā arī Daugavietis sadzirdēja rūkoņu. Padomju eskadriļa.

Makuļevičs izbijies nolēca no nāras un pieskrēja pie aizsistā loga, kaut caur to debesis nemaz nebija sare­dzamas.

—    Sakiet, kungs Kalniņ, — viņš lūdzoši jautāja, — tas taču nevar būt, ka bumbas nomet uz cietumu! Tad jau mēs visi būsim beigti . . .

Daugavietis šoreiz neielaidās sarunā, viņš pat nepa­smaidīja par šo bezjēdzīgo izmisumu. Padomju bumb­vedēji varbūt lidos arī pāri cietuma korpusam, kurā sē­dēja Nadežda. Arī viņai propelleru troksnis liksies kā draugu sveiciens. Jā, bija laiks atvadīties no Nadjas. Gribējās viņai kā biedrenei pateikties par varonību. Un arī kā sievietei gribējās kaut ko sacīt pirms nāves. Var­būt rīt viņus kopā vedīs uz pakāršanu un radīsies iz­devība pārmīt dažus vārdus. Taču, bendēm klausoties, Jānis nespētu pateikt to, ko viņš pat no sevis slēpis visus šos gadus. Un, pazīstot cietumnieku paražas, Dau­gavietis sāka pārmeklēt visas spraugas sienā un grīdā cerībā atrast kādu paslēptu papīra strēmelīti.

—    Vai jums kas pazudis? — viņš izdzirdēja Maku­ļeviča pakalpīgo balsi.

—    Nē. Es tikai skatos, vai neatradīsies kāds papīra gabaliņš.

—    Liekas, varēšu jums izpalīdzēt. Mani gan izkra­tīja, bet uzraugs nepamanīja manu pēdējo sonetu .. . ņemiet, lūdzu, man tā vairs nav vajadzīga.

Jānis apsēdās pie galda un kontrolspuldzītes zilajā, spokainajā gaismā sāka rakstīt ar mazu grafīta ga­baliņu:

«Nadjeņka, mans draugs. Mums tikai dažas minūtes atlicis dzīvot. Citādi es joprojām klusētu. Bieži esmu teicis, ka pagrīdniekam jāatsakās no personīgām jūtām, bet pats nebiju pietiekami stiprs. Man jāatzīstas, ka visu laiku tevi mīlēju. Tu par to nekā nezināji. Tā bija la­bāk. Bet tev jāzina, cik daudz spēka un siltuma tu man devi. Ar tevi kopā viegli iet nāvē. Mēs mirsim, lai citi dzīvotu!»

Sajā stundā Nadežda jau bija mirusi. Cietuma ārsts konstatēja iekšēju asins izplūdumu kā spīdzināšanas sekas. Ķermeni iznesa no kameras, bet uz sienas palika nepabeigts tumši sarkans uzraksts, kas bija uztriepts ar vienīgo cietumā dabūjamo tinti:

ES MIRSTU PAR PADOMJU LATVIJU, ES MIRSTU PAR.. .

42

Ēriks pacēla dūri, lai pieklauvētu pie vannas istabas sienas. Bet roka palika karājamies gaisā, jo šai mirklī lejā pagrabā klusi kā modinātāja zvans ieskanējās trauksmes signāls. Viņš bija pieradis pie šiem normālās darba gaitas traucējumiem, kas katru dienu atgadījās vismaz desmit reizes. Apziņa vēl nebija paguvusi īsti sagremot pēdējos notikumus. Nācējam vajadzētu būt Skaidrītei. Varbūt arī Donatam. Gaidot trauksmes beigu signālu, Ēriks mierīgi palika guļam šaurajā savienojuma ejā. Taču minūtes gāja un nekas nemainījās. Tupēt šeit nebija nozīmes.

Atgriezies spiestuvē, Ēriks novilka sleju un sāka pats lasīt korektūru — negribējās zaudēt laiku. Pamanījis dažas kļūdas — pēc «tuvojas» izlaists punkts, vārdā «tilti» «t» vietā iemaldījies «s», — viņš izlaboja tās.

Zvans klusēja.

Ēriks sāka nervozēt, jo zināja, cik steidzīgs šis uz­saukums. Piespiedu atpūta nedeva spēkus, tieši otrādi, izsita no sliedēm. Nekā nevar darīt — pacietīgi jāgaida. Lai pārvarētu uzmācošos miegu, viņš apsēdās un ieslē­dza radioaparātu. Kaut šodien jau divas reizes bija klausījies ziņas, Ēriks tomēr cerēja dzirdēt ko jaunu. Sarkanā Armija vētrainiem soļiem virzījās uz priekšu, katra stunda varēja nest ievērojamas pārmaiņas frontes stāvoklī. Kā par spīti uztvērējs rūca, krāca, burkšķēja. Laikam zobārsts ceturtajā stāvā atkal iedarbinājis bor- mašīnu.

Zvans klusēja.

Domās lādēdams apmeklētāju, kas tik ilgi kavējās dzīvoklī, Krapovskis izstiepās gultā. Skatiens krita uz pudeli ar sārtajām bērzu lapām, kuras atnesusi Skaid­rīte. Kopš viņa pirmo reizi nokāpusi dzīvoklī bez nu­mura, smacīgo pagrabu allaž atdzīvināja kāds zaļums. Ziemā skujas, martā pūpoli, maijā pirmās vijolītes, tad nāca ceriņi, jasmīni, rudzupuķes, astras un. beidzot, šīs rudenīgās lapas. Jā, laiks gāja neatturami uz priekšu, un laikam līdzi auga mīla uz šo trauslo meiteni, kas bija pierādījusi savu lielo gribu un izturību. Toreiz, pirms daudziem daudziem mēnešiem, viņš savā pārā­kuma apziņā tikai pasmaidīja par Skaidrītes aušīgo sapni braukt pie partizāņiem. Bet viņa patiešām panāca savu. Lūk, kāda viņa draudzene! . . .

Zvans joprojām klusēja.