Dzīvoklis bez numura

Ēriks tagad jau fiziski izjuta mokošo klusumu. Viņš paskatījās pulkstenī un atcerējās, ka nav iegaumējis laiku, kad atskanēja trauksmes signāls. Pusstunda no­teikti pagājusi, varbūt pat vairāk. Skaidrītei sen vaja­dzēja būt šeit, lai novilktu uzsaukumus. Kāpēc viņa nenāk? Kas noticis augšā? Namu taču novēro, Burt­nieku taču meklē… Ko viņš pats būtu darījis ges- tapiešu vietā? Pirmkārt, pārmeklējis visu namu. Jā, ta­gad Ēriks noteikti zināja, ka pirmītējais zvans nav bijis vienkāršs brīdinājums kā citām reizēm, bet īsts trauk­smes signāls. Trauksmes signāls, kuram nesekos at­saukums.

Augšā ir gestapieši, ienaidnieki! Žanis un Nadežda apcietināti, varbūt arī Skaidrīte. Jā, droši vien arī Skaid­rīte! Biedru dzīvības ir briesmās, un viņš, atgriezts no ārpasaules, nav spējīgs palīdzēt. Jo skaudrāk Ēriks to izjuta tāpēc, ka personīgi bija drošībā. Dzīvokli bez nu­mura fašistiem tik viegli neatrast. Konservu un sausiņu krājuma pietiks nedēļai, pat vairāk. Viņš, Ēriks, sagai­dīs atbrīvotājus. Un tipogrāfijā, uzsaukumi? Kas tos rakstīs, kas tos izplatīs? . . . Kāda nozīme tam, ka viņš saglabās savu dzīvību, ja spiestuve būs beigusi dzī­vot? . . . Viņš atkal viens pats kā toreiz mežā pēc kaujas uz Šķēdes ceļa. Tāda pati bezcerība, tāds pats šķietamas bezizejas stāvoklis. Toreiz cīņa par spīti visam turpinā­jās, un arī tagad tā nevar, tā nedrīkst rimt. Ne velti Žanis mēdza teikt, ka cilvēka griba nepazīst šķēršļus. Satrauktais prāts tirdīja, neļāva sēdēt uz vietas. Ēriks ielīda savienojuma ejā, aizrāpās līdz vannas istabai un pielika ausi pie sienas.

Nekā. Cauri biezajam mūrim neizlauzās neviens troksnis. Pēkšņi Ēriks izdzirdēja klusus soļus. Viņa nervi atradās tādā sasprindzinājumā, ka soļi šķita ska­nam viņpus sienas — vannas istabā. Ēriks sarāvās. Nē, nē, tie bija maldi — staigāja pa pagrabu. Kas? Uzma­nīgi, pūlēdamies netrokšņot, viņš līda uz leju. Tad pēk­šņi juta pie savas sejas karstu elpu. Kāda taustoša roka skāra viņa roku.

Skaidrīte! Nu, protams, viņa bija nākusi pa slepeno kanalizācijas eju.

—    Ko mēs tagad iesāksim? — jautāja satriektais Ēriks, kad meitene, izstāstījusi visu, nometa ar dubļiem apšļakstīto lietus mēteli un izņēma no mātes tirgus so­mas maizi, žāvētu gaļu un kanniņu ar pienu.

—    Strādāsim, Ērik, uzsaukums jāizlaiž. Žanis taču deva rīkojumu, lai tas rīt iziet tautā. Lai gestapo redz, ka mēs neesam pieveikti!

Apbrīnas pilns Ēriks konstatēja, ka viņas balss skan tikpat mierīgi kā parasti. Jā, šo meiteni, kas izgājusi pagrīdes bargo skolu, nekas nespēja salauzt. Tagad ne­bija laika sērot. Sāpes pārkausējās naidā, un cīņa tur­pinājās ar divkāršotu sparu.

Šai brīdī Ēriks skaidrāk nekā jebkad saprata, ka draudzenes raksturs mainījies un ka līdz ar to mainīju­šās viņu attieksmes. Senāk Skaidrīte bija tā, kurai bija nepieciešams atbalsts un vadība, tagad Ēriks pats smē­lās paļāvību un ticību meitenes skarbajā mierā.

—     Par to es jau pats biju domājis. Bet Žanis pa­guva uzrakstīt tikai pusi. Lūk, kur teksts beidzas, — un Ēriks parādīja vēl mitro novilkumu: «…Slepkavošanas saraksti sastādīti. Ari tu esi šajā sarakstā! Bet tavus tu­viniekus, kam palaimēsies izbēgt no esesiešu lodes vai nāves gāzes tepat Latvijā, varmācīgi aizvedīs uz bumbu sprādzienos grūstošo Vāciju. Jekelns un Drekslers fīre­ram solījuši neatstāt Rīgā nevienu cilvēku, kas varētu sagaidīt atbrīvotājus …»

—    Tev, Ērik, pašam jāpabeidz uzsaukums, — Skaid­rīte stingri noteica. — Es tev palīdzēšu.

Ēriks paņēma resno zīmuli, to pašu, ko, pierakstot ziņas no Maskavas, neskaitāmas reizes bija turējuši Žaņa pirksti. Palicis zem papīra Ostrovska grāmatu «Kā rūdījās tērauds», viņš ātri uzmeta pirmo teikumu:

«Tev, rīdziniek, ir tikai viens ceļš, lai glābtu savu dzīvību un brīvi …»

Viņi sēdēja, galvas kopā sabāzuši, cieši piekļāvušies viens pie otra, un bija tā, it kā zīmuli vadītu abu rokas:

«Rīgas strādniek! Organizē savā darba vietā aizsar­dzības grupas! Pasargā mašīnas un transporta līdzekļus no aizvešanas uz Vāciju! Izrādi bruņotu pretestību šuc- maņiem, kas grib aizdzīt jūgā tevi un tavu ģimeni! Bez žēlastības sit hitleriešus un aizsargu bandītus, kas liek mīnas zem Rīgas pamatiem! Ieročiem rokā palīdzi Sarka­najai Armijai ātrāk atbrīvot savu dzimto pilsētu!»

■— Vai noslēgumā nevajadzētu vēl kādu lozungu? — vaicāja Skaidrīte, kad uzsaukums bija uzrakstīts. — Ko tu saki par šo — «Bez cīņas nav uzvaras»?

— Ar mieru, — piekrita Eriksj. — Bet paša apakša liksim «Strēlnieku dziesmas» pantu:

Lai Rīga atkal dimdēt sāk, Cērt, mana roka, varfcnāk! Lai tie, kas grib mūs jūgā dzīt, Ar lodi pierē krīt!