Dzīvoklis bez numura

Raup-Dīmenss apgrieza papīru. Viņš ciniski iesmējās:

—    Jā, tas ir Žanis. Mīlestības atklāšana ar cilpu kaklā. «Mēs mirsim, lai citi dzīvotu.» Nekā nebūs! Tu dzīvosi, lai citi tevis dēļ mirtu! . . . Pēc desmit minūtēm varat viņu ievest!

44

«Varbūt bija vērts pārciest trīs neizsakāmi grūtus gadus, lai piedzīvotu šo dienu,» domāja Burtnieks, ieklausoties lielgabalu pērkonīgajā valodā. Apmainīda­mies tonnām nāvi nesoša metala, tie nikni sarunājās — no vienas puses hitleriešu artilērijas izmisīgā, dobjā balss, kas vietām jau sāka aizsmakt, no otras puses uz­brūkošās Padomju Armijas uzvaras grandieni, arvien tuvāk, arvien skaļāk.

Sāpīgākais tas, ka daudzi šos svētkus nepieredzēs. Burtnieks zināja, ka Nadežda gājusi bojā, ka Jānim piespriesto nāves sodu izpildīs šodien, pat iespējams, ka tas jau izpildīts . . . Šos brīnišķīgos cilvēkus nekad vairs neatgriezt dzīvē …

Burtnieks sēdēja uz netīras, tēraudskaidām nobārstī­tas virpas, iespiedis šauteni starp ceļgaliem. Rūsas plan­kumi uz stobra rādīja, ka šautene ilgu laiku glabāta mitrā vietā. Caur acenēm viņš neatlaidīgi vēroja gan fabrikas pagalmu, kur mētājās izjauktu mašīnu daļas, gan retiem kociņiem apstādīto, plato ielu, kur tikpat nekārtīgi soļoja, skrēja, brauca, joņoja fašistu kara­spēks. Vairums plūda atpakaļ uz pilsētas centru, bet kāda svaiga vienība laiku pa laikam uz pavisam tuvo fronti. Reizēm mazākā zaļi zilā kaskotā straume sa­dūrās ar lielāko, radās sastrēgums, blīvs jūklis, skanēja virsnieku lamas un šāvieni, kamēr kamols beidzot at- šķetinājās.

Likās, ka šai atkāpšanās panikā nebija vietas pārdo­mātai rīcībai. Tomēr Burtnieks nešaubījās, ka hitlerieši, ja vien apstākļi atļaus, mēģinās iznīcināt visas svarīgās rūpnīcas, tai skaitā arī šo, kuru viņi nolēmuši pasargāt no uzspridzināšanas. Izņemot Šiliņu, Burtnieks nevienu no šiem vīriem nepazina. Šai brīdī viņi vienkārši bija bezvārda strādnieki, daži no tiem, kas negribēja ļaut fašistiskajam nezvēram saplosīt savu dzimto pilsētu. Neviefis neizskatījās kā varonis. Lūk, šis vecis, grum­bainu seju un nespodrām acīm, kurš neveiklām rokām turēja šauteni. Varēja redzēt, ka viņš nav pieradis ap­ieties ar ieročiem. Varbūt viņš šai stundā gatavs uz visu, bet iekšēji tomēr izjuta bailes, domāja par saviem maz­bērniem. Taču, paklausot partijas sauksmei, viņš bija atnācis, jo bez savas fabrikas nespēja dzīvi iedomāties. Te sūrā darbā pavadīti neskaitāmi gadi, un, lai gan ve­cais strādnieks, raudamies melnās miesās, nebija kļuvis ne par santīmu bagātāks, tā ar laiku pārvērtās par daļu no sevis paša, par dzīvu būtni, kuru viņš vienā un tai pašā laikā neieredzēja un mīlēja. īsu laiku viņš bija juties fabrikas saimnieks, un okupācijas gados, tīšu prātu cenzdamies ražot brāķi, tomēr nekad nebojāja savu mašīnu, jo ne mirkli neaizmirsa, ka tā drīz atkal būs tautas īpašums.

Visvaldis Burtnieks visu mūžu bija pavadījis grā­matu pasaulē. Kad agrāk kādreiz nācās būt kādā rūp­nīcā, viņu nervozēja un biedēja milzīgais troksnis, kas likās haotisks. Tagad viņš sev par izbrīnu pamanīja, ka sāpīgi izjūt ceha klusumu. Lielā telpa izskatījās kaila. Gaiši četrstūri cementā rādīja vietas, kur vēl ne­sen stāvējušas mašīnas. Daļa no tām atradās ceļā uz Vāciju, citas Šiliņa grupai bija izdevies ierakt zemē. Palikušas tikai dažas nederīgas virpas un vecmodīgās pievadsiksnas, kas, ļengani pie griestiem karādamās, lī­dzinājās šaurām kliverburām bezvējā.

Kanonāde arvien tuvojās. Varenajā artilērijas aukā jau varēja atšķirt tanku nikno rūkoņu, mīnu dobjos pie­sitienus. Burtnieks sāka cerēt, ka fašisti būs aizmirsuši fabriku. Tad pēkšņi pavisam tuvu atskanēja sprādziens, logu stikli izbira, un gandrīz tai pašā mirklī parādījās vērmahta mašīna ar augstiem riteņiem. Spridzinātāju komandas kareivji — par laimi tie bija tikai četratā — izlēca un, vilkdami aiz sevis degļu auklas, metās pagalmā.

Lai kā Burtnieks uztraucās, viņš pamanīja, ka pir­mais izšāva vecais strādnieks. Fašists, kas atradās vistu­vāk, jocīgi salīgojās un, izlaižot no rokām nastu, smagi nokrita uz mutes. Friči pameta spridzekli un savukārt atklāja uguni. Lode aizsvilpa gar Burtnieka ausi, riko­šetā atsizdamās pret griestiem, viegli ievainoja kādu no rūpnīcas aizstāvjiem. Tas arī bija strādnieku vienīgais zaudējums. Pēc dažām minūtēm fašistu automāti ap­klusa un tie paši mēmi gulēja pagalma vidū. Lejā vēl rūca spridzinātāju mašīnas motors.

Burtnieks vēl redzēja, ka Šiliņš aizsteidzās izslēgt to7 un dzirdēja veco strādnieku sakām:

—    Pirmo reizi mūžā nonāvēju cilvēku. . . Bet vai tādu maz var saukt par cilvēku? Tas taču zvērs, tikai bez astes un uz divām kājām . . .

—    Ja ienaidnieks nepadodas, tas… — Burtnieks gribēja citēt Gorkiju, bet pusvārdā aizmiga.

Tad viņš kā caur miglu izdzirdēja Šiliņa balsi: «Mosties! Mosties!» — juta, ka viņu krata spēcīgas ro­kas. Ar lielu piepūli atvēra acis un instinktīvi sagrāba šauteni:

—     Fašisti?

—     Ziņas par Zani.

Tikai tagad Burtnieks ieraudzīja sievieti, kas bija atnesusi jauno vēsti. ■

—    Viņš šorīt pārvests no Centrālcietuma uz gestapo.