Dzīvoklis bez numura

Nadežda tikko manāmi sarāvās, taču Raup-Dīmenss ievēroja šo kustību. «Pirmais trāpījums,» viņš apmieri­nāti nodomāja un turpināja ar liekuļotu draudzību:

—    Es redzu, ka tas jums sagādā pārsteigumu. Jāat­zīstas, arī es biju pārsteigts, jo uzskatīju jūsu draugu par dzelžainas gribas cilvēku … Bet arī komunistam ir sirds… Kad es Žanim paziņoju, ka no viņa atzīšanās atkarīga jūsu dzīvība, viņš sāka runāt… Arī par jums mēs tagad visu zinām — ka jūsu pase viltota, ka jūs palīdzējāt Žanim slepenās spiestuves darbā. Mēs pat zinām jūsu īsto vārdu.

Nadeždai gribējās kliegt — meli, meli, Jānis nekad nekļūs par nodevēju! Bet saprāts neatlaidīgi teica citu. «No kurienes tad gestapietis visu uzzinājis? Izņemot Jāni, Rīgā neviens nezina manu īsto uzvārdu. Jāni, vai tas var būt? Vai tiešām, glābdams mani, tu nodevi spiestuvi?! Tu taču teici, ka pagrīdnieks nedrīkstot rē­ķināties ar personīgām jūtām! Nē, tas nevar būt… Nevar būt, ka mīla likusi Jānim aizmirst savu pienākumu! Es negribu tam ticēt.»

Raup-Dīmenss neļāva apcietinātai atjēgties:

—    Ja jūs palīdzēsiet mums ātrāk novest lietu līdz galam, es darīšu jūsu labā visu, ko spēju. Brīvību, pro­tams, nevaru jums solīt, toties soda mīkstināšanu. Uz­skatīdams, ka tas jums būs atvieglojums, liku atnest no dzīvokļa jūsu siltās drēbes. Lūdzu, parakstieties par sa­ņemšanu.

Patiešām, uz krēsla gulēja viņas mētelis, veļa, Skaid­rītes dāvinātā zilā vilnas kleita. Joprojām iegrimusi iek­šējā sarunā ar Jāni, Nadežda, nekā nedomādama, pa­ņēma rokā pasniegto pildspalvu. Uzvilkusi pirmo švīku, viņa atjēdzās — kā kādreiz zem receptes viņa bija gra- sījusies parakstīties īstajā vārdā. Saprata, ka tieši to gestapietis gaidīja, un aši izlaboja pirmo burtu.

Raup-Dīmenss izrāva viņai papīru no rokas. Gesta- pieša vīlusies seja rādīja Cvetkovai, ka viņai bijusi tais­nība. Šturmbanfīrers strauji piecēlās.

—     Siltas drēbītes?! — viņš ņirgājās. — Pagaidiet, drīz jums arī bez tām kļūs karsti … — Tad pavēlēja Ilesenam: — Aizvest uz blakus telpu! Kad pasaukšu vediet atkal iekšā!

Palicis viens, viņš apsēdās un uzmeta izklaidīgu ska­tienu parakstam. Smalki izdomātais gājiens nav devis cerētos rezultātus: Skorostina — tādiem pašiem mazliet stīviem burtiem kā apcietinātās pasē. Bet kas tad tas? Šturmbanfīrers paņēma palielināmo stiklu. Burts «S». Bet, lūk, zem tā cita švīka — nepārprotams «C». Tātad viņa sākumā gribējusi parakstīt īsto vārdu un tikai pēc tam apķērusies. C, C, C! Burts, kas varētu atklāt no­slēpumu, ja tikai tam sekotu iztrūkstošie… Kādi krievu uzvārdi sākās ar C? Caricina, Ciolkovska, Cvetkova… Cvetkova … Cvetkova, Cvetkova … Nez kādēļ šis vārds viņam neizgāja no prāta.

Nejūtot garšu, Raup-Dīmenss izpīpēja vienu cigareti, otru. Nepamanīja, ka pelni birst uz biksēm. Cvetkova, Cvetkova — šo vārdu viņš pavisam nesen kaut kur lasījis. Protams! Šturmbanfīrers noņēma iekšējā tālruņa klausuli:

—    Šturmfirer Burkbard? Skorostinas dzīvoklī atras­tos materiālus nekavējoties pie manis!… Jā, jā, visus. Veicīgāk!

Pēc divām minūtēm kabinetā ienesa lielu grozu. Izgāzis saturu uz grīdas, Raup-Dīmenss drudžainiem pirkstiem aizsvieda mācību grāmatas, īres lēses, lekciju piezīmes, vecas receptes, logaritmu tabulas, romānus raibos vākos. Lūk, tas, ko viņš meklē. Maza, glīti iesieta grāmata. Uz zilās ādas zelta burtiem «Jevgeņijs Oņegins». Viņš atvēra vāku. Jā, viņš nebija maldījies! Slīpi pāri pirmajai lappusei rakstīts:

Nadeždai Viktorovnai Cvetkovai.

Kaut pats būšu tālu, šie vārdi jums sacīs, Ka mīlēju Jūsu dzintara acis!

Ņikita.

* Raup-Dīmenss vairāk nešaubījās. Skorostinas īstais vārds ir Cvetkova. Pietiek atcerēties viņas acu īpatnējo krāsu, lai zinātu, kam šī vārsma veltīta. Tagad viņš bija pietiekami apbruņots divkaujai ar Zani.

It kā nepamanījis, ka tas jau ievests, Raup-Dīmenss pavēlošā tonī uzrunāja šarfīreru:

—    Hesen, vai jums ar pieciem vīriem pietiek, lai izvestu kratīšanu nelegālajā spiestuvē?

—    Tiešām tā, šturmbanfīrera kungs.

—    Labi, tad aiznesiet Cvetkovai mēteli. Lai saģērbjas! Viņa parādīs jums ieeju.

Jānim pamira sirds. Tātad gestapo jau zina, ka viņš saistīts ar slepeno spiestuvi… «Arī Nadjas īsto uzvārdu viņiem izdevies izdibināt,» nodomāja Daugavietis, aiz­mirstot šai mirklī, ka viņš vienīgais to zināja. Viss pā­rējais nieki, lēts triks.

Šturmbanfīrers izlikās, ka tikai tagad ievērojis ap­cietināto:

—    Ak jūs arī esat klāt? Nu, labi, parunāsimies, Žani, — šo vārdu Raup-Dīmenss izrunāja tik nevērīgi, it kā no seniem laikiem būtu pieradis tā Daugavieti godināt. — Cigareti? Droši, droši, mums vairs nav ne­kāda iemesla jūs tirdīt. Cvetkova visu pastāstīja. Ņemot vērā viņas pilnīgo atzīšanos, Cvetkova būtu pelnījusi tikai koncentrācijas nometni. Bet nelaimīgā kārtā viņa stūrgalvīgi uzveļ visu vainu sev. Tikai jūsu spēkos glābt Cvetkovu no karātavām.