Endera spēle

Endrū pieskārās kaklam. Plāksteris. Monitora vairs nebija. Nu viņš bija tāds pats kā citi.

..Izgāzies, Endij?" jautāja zēns, kurš sēdēja pretējā rindā aiz viņa. Nespēju atcerēties viņa vārdu. Pīters. Nē, tas bija kāds cits.

„Klusu, Stilson!" teica mis Pamfreja. Stilsons pasmīnēja.

Mis Pamfreja stāstīja par reizināšanu. Enders datorā kaut ko švīkāja, zīmēja kalnainu salu kontūrkartes un lika dato­ram tās attēlot trijās dimensijās no dažādiem leņķiem. Skolo­tāja, protams, zināja, ka viņš neseko līdzi stundai, bet Enderu viņa lika mierā. Viņš vienmēr zināja atbildes uz jautājumiem, pat tad, kad viņai likās, ka viņš neklausās.

Ekrāna stūrī parādījās vārds, tas sāka kustēties pa ekrāna perimetru. Tas bija apvērsts otrādi un lasāms ačgārni, taču Enders to izlasīja, vēl pirms vārds bija sasniedzis ekrāna apakšu un apgriezies pareizi.

„Trešais."

Enders pasmaidīja. Tieši viņš bija izdomājis, kā sūtīt ziņas un likt tām pārvietoties pa ekrānu, un, kaut arī viņa slepenie ienaidnieki to izmantoja, lai viņu apsaukātu, pati sūtīšanas metode viņam nudien darīja godu. Nebija viņa vaina, ka viņš ir Trešais. Tā bija valdības ideja, viņi to atļāva, kā gan citā­di Trešais — kā Enders — varētu iet skolā? Un nu monitora vairs nebija. Eksperiments Endrū Vigins izrādījās neveiks­mīgs. Enders bija pārliecināts: ja varētu, viņi noteikti anulētu pilnvaras, kas ļāva viņam piedzimt. Neizdevās — likvidējiet eksperimentu.

Ieskanējās zvans. Visi izslēdza datorus vai vēl steigā raks­tīja sev atgādinājumus. Daži pārsūtīja stundas vielu vai citus datus uz mājas datoriem. Vēl citi pulcējās pie printeriem, lai kaut ko izdrukātu. Enders izstiepa rokas pār bērnu izmē­ra klaviatūru un domāja, kāda gan būtu sajūta ar tik lielām rokām kā pieaugušajiem. Tās liktos tik lielas un neveiklas, resniem un īsiem pirkstiem, gaļīgām plaukstām. Protams, pieaugušo klaviatūras ir lielākas — bet kā gan ar tādiem pirk­stiem varētu uzzīmēt tik smalku līniju, kādu prata Enders, šauru un tik precīzi vilktu, ka no tās varēja izveidot spirāli ar septiņdesmit deviņiem lokiem, līnijām nesaskaroties un ne­pārklājoties. Viņam vismaz bija ko darīt, kamēr skolotāja bu­bināja kaut ko par aritmētiku. Aritmētiku! Valentīna viņam to mācīja, kad viņam bija trīs gadi.

„Viss kārtībā, Endrū?"

„Jā, skolotāj."

„Tu nokavēsi autobusu."

Enders pamāja un piecēlās. Citi bērni jau bija prom. Lai gan tie — sliktie — viņu noteikti gaidīs. Viņam vairs nebija monitora, kas dzirdētu visu, ko dzird viņš, un redzētu visu, ko redz viņš. Nu viņi varēja teikt, ko vien vēlējās. Tagad tie varēja viņu pat piekaut — neviens to vairs neredzētu, un ne­viens vairs nesteigtos Enderu glābt. Monitoram bija savas priekšrocības, viņam to pietrūks.

Tas, protams, bija Stilsons. Viņš nebija lielāks par lielāko daļu pārējo bērnu, bet viņš bija lielāks par Enderu. Un ar viņu bija vēl daži citi. Kā vienmēr.

„Ei, Trešais!"

Neatbildi. Tev nav ko teikt.

„Ei, Trešais, mēs runājam ar tevi, Trešais, kukaiņmīli, mēs runājam ar tevi."

Nevaru iedomāties, ko atbildēt. Jebkas, ko teikšu, nāks ti­kai par ļaunu. Neteikšu neko.

„Ei, sūda Trešais, izgāzies, ko? Domāji, ka esi labāks par mums, bet pazaudēji savu mazo putneli un dabūji uz kakla plāksteri."

„Jūs mani palaidīsiet garām?" jautāja Enders.

„Vai mēs palaidīsim viņu garām? Mums viņš būtu jāpalaiž garām?"

Viņi visi smējās.

„Protams, mēs tevi palaidīsim garām. Vispirms mēs palai­dīsim tavu roku, tad pakaļu, tad varbūt arī kādu celi."

Citi sāka skandēt:

«Pazaudēji putneli, pazaudēji putneli!"

Stilsons pagrūda viņu ar vienu roku, kāds no muguras pa­grūda viņu uz Stilsona pusi.

„Ko spēlēsim?" kāds iejautājās.

„Tenisu!"

„Pingpongu!"

Tas nevarēja beigties labi. Enders nevēlējās palikt zaudē­tājs. Kad Stilsons viņu atkal gribēja pagrūst, Enders mēģināja satvert viņa roku, taču tas neizdevās.

„ Ak, gribi cīnīties, ko? Gribi cīnīties, Trešais?"

Aizmugurē stāvošie satvēra Enderu.

Enderam nebūt nenāca smiekli, bet viņš iesmējās:

„Tev vajag tik daudz palīgu, lai piekautu vienu Trešo?"

„Mēs esam cilvēki, nevis Trešie, sūduģīmi. Tev spēka kā pirdienam!"

Tomēr tie viņu palaida vaļā. Un, tiklīdz viņi to izdarīja, Enders spēcīgi iespēra Stilsonam, trāpīdams tieši pa krūtīm. Stilsons pakrita. Enders bija pārsteigts — viņš nebija domājis nogāzt Stilsonu ar vienu sitienu. Viņš nevarēja iedomāties, ka Stilsons cīņu nebija uztvēris tik nopietni un nebija gatavojies tik izmisīgam sitienam.

Uz brīdi pārējie atkāpās, Stilsons gulēja nekustīgs. Viņa biedri pat uztraucās, vai viņš nav miris. Savukārt Enders mēģi­nāja izdomāt, kā izvairīties no atriebības, kā novērst vēl vienu uzbrukumu rīt. Man jāuzvar jau tagad — un uz visiem laikiem, vai arī man būs jācīnās katru dienu aizvien smagāk un smagāk.

Būdams tikai sešus gadus vecs, Enders tomēr zināja nerak­stītos godīgas cīņas likumus. Nedrīkst sist bezpalīdzīgi gulo­šu pretinieku — uz to spējīgs ir tikai zvērs.