Endera spēle

Caur maskas acu caurumiem viņš Pīteru redzēja visai vāji. Pīters pasmīnēja.

„Glumeklis, jā? Labi, insekt, paskatīsimies, kā mēs sado­sim tev pa purnu!"

Enders neredzēja Pītera uzbrukumu — tikai viņa gata­vošanos: ar uzvilktu masku nebija iespējams skatīties uz sā­niem. Pēkšņi viņu ķēra sāpīgs trieciens pa galvu, viņš zaudēja līdzsvaru un pakrita.

„Pārāk labi vis neredzi, insekt, ko?" ņirdza Pīters.

Enders sāka vilkt nost masku. Pīters pielika purngalu pie Endera cirkšņa.

„Nevelc to nost!" Pīters pavēlēja.

Enders uzvilka masku atpakaļ.

Pīters piespieda kāju. Enderam cauri izšāvās asa sāpe, viņš sarāvās čokurā.

„Guli rāms, insekt. Mēs tev uztaisīsim vivisekciju. Beidzot dabūjām kādu no jums dzīvu, palūkosim nu, kas jums vēderā."

„Pīter, izbeidz," lūdza Enders.

„Pīter, izbeidz. Ļoti labi! Tātad jūs protat uzminēt mūsu vārdus. Jūs protat izlikties par maziem, aizkustinošiem bēr­neļiem, kas jāmīl un jāžēlo. Nē, nē. Es redzu, kas tu patiesībā esi. Viņi gribēja cilvēku, Trešais, bet īstenībā tu esi insektoīds, tas ir skaidrs!"

Viņš paņēma nost savu kāju, paspēra vienu soli un piespie­da celi Endera vēderam tieši zem krūškaula. Viņš spieda ar aizvien lielāku un lielāku spēku, Enderam kļuva grūti elpot.

„Tā es varētu tevi nogalināt," Pīters čukstēja. «Turpinot spiest, līdz tu nomirsti. Es varētu teikt, ka es nezināju, ka tas ir bīstami, mēs jau tikai spēlējāmies, un Viņi man noticētu, un viss būtu lieliski. Un tu būtu beigts. Viss nudien būtu lieliski."

Enders nevarēja parunāt, no viņa plaušām bija izspiests viss gaiss. Varbūt Pīters to domāja nopietni. Varbūt ne, bet viņš varētu.

«Tieši to es arī gribu izdarīt," Pīters sacīja. «Lai vai ko tu tagad domātu, es vēlos tieši to. Tev ļāva piedzimt tikai tāpēc, ka es biju tik daudzsološs. Taču man neizdevās. Un tev gāja labāk. Viņiem liekas, ka tu tiešām esi labāks. Bet es negribu sev labāku jaunāko brāli, Ender. Es negribu Trešo."

«Es neklusēšu," teica Valentīna, stāvēdama durvīs.

«Neviens tev neticēs."

«Viņi man noticēs."

«Tad arī tu esi beigta, mīļā māsiņ."

«O, jā!" Valentīna atbildēja. «Tam gan viņi ticēs, vai ne? Es nezināju, ka tā var nogalināt. Un, kad nomira Endrū, es neiedomājos, ka no tā nomirs arī Valentīna."

Spiediens nedaudz atslāba.

«Labi, ne šodien. Bet kādu reizi jūs abi nebūsiet kopā. Un tad notiks nelaimes gadījums."

«Muļķības," teica Valentīna. «Tu to nedomā nopietni."

«Nē?"'

«Un zini, kāpēc?" Valentīna jautāja. «Tāpēc, ka tu gribi reiz būt valdībā. Ievēlēts. Un tevi neievēlēs, ja tavi pretinieki uz­zinās, ka tavs brālis un māsa bērnībā gājuši bojā aizdomīgos nelaimes gadījumos. Jo īpaši tāpēc, ka manā slepenajā failā pilsētas bibliotēkā glabājas vēstule, kas jāatver, ja es pēkšņi nomirstu."

Nemuldi niekus viņu pārtrauca.

„Tur rakstīts, ka es neesmu mirusi dabiskā nāvē. Pīters mani nogalināja, un, ja vēl nav paguvis, drīz viņš nogalinās arī Endrū. Ar to nepietiek, lai tevi notiesātu, bet būs gana, lai tevi nekad neievēlētu."

„Tagad tu esi viņa monitors," Pīters teica. «Sargā viņu labi — dienu un nakti."

„Mēs ar Enderu neesam stulbi. Nebūt ne sliktāki par tevi, dažās lietās pat labāki. Mēs visi esam tik brīnumgudri bērni. Tu neesi gudrākais, Pīter. Tikai lielākais."

„Jā, es zinu. Bet reiz pienāks diena, kad tu vairs nebūsi ar viņu kopā, kad tu būsi aizmirsusi. Un pēkšņi tu atcerēsies, steigsies pie viņa — bet ar viņu viss būs kārtībā. Nākamreiz tu vairs tik ļoti neuztrauksies un nesteigsies. Katru reizi ar viņu viss būs kārtībā. Tu domāsi, ka es esmu aizmirsis. Varbūt tu atcerēsies, ko es te tagad stāstu, taču tu tik un tā domāsi, ka es esmu aizmirsis. Ies gadi. Pēkšņi notiks drausmīgs nelaimes gadījums, es atradīšu viņa ķermeni, un es raudāšu par viņu, un tu atcerēsies šo sarunu, Valentīna, taču tev būs kauns to atcerēties, tu taču zināsi, cik ļoti es esmu mainījies. Tu nolem­si, ka tiešām noticis nelaimes gadījums, ka būtu cietsirdīgi man pat atgādināt, ko esmu teicis šajā bērnišķajā ķildā. Taču tu būsi kļūdījusies. Es tiešām panākšu viņa nāvi, un tu man neko neizdarīsi, pilnīgi neko. Turpini tikai ticēt, ka es esmu vienkārši lielākais."

«Lielākais maita," Valentīna teica.

Pīters pielēca kājās un metās viņai virsū. Valentīna izvairī­jās. Enders norāva masku. Pīters atkrita atpakaļ gultā un sāka smieties — skaļi, no visas sirds, līdz asarām.

„Ak, jūs esat tik nepārspējami stulbi, paši lielākie stulbeņi uz visas Zemes!"

«Tagad viņš mēģinās iestāstīt, ka tas viss bija tikai joks," teica Valentīna.

«Nevis joks, bet spēle. Ja vien es vēlētos, jūs noticētu pil­nīgi jebkam. Es taču varu jūs raustīt aiz diedziņiem gluži kā lelles."

Pārvērstā drausmīgā balsī viņš turpināja:

«Es jūs nogalināšu un sacirtīšu mazos gabaliņos, un tad izmetīšu atkritumos!"

Viņš iesmējās atkal.

«Lielākie stulbeņi Saules sistēmā!"

Enders stāvēja, skatījās uz viņu un domāja par Stilsonu, par sajūtām, kas radās, viņu sitot. Šo te vajadzēja sasist. Tieši šim tas pienāktos.

Gluži kā būtu lasījusi viņa domas, Valentīna čukstēja:

„Nē, Ender!"

PIters pēkšņi pavēlās uz sāniem, izlēca no gultas gatavs un nostājās gatavs cīņai.