Endera spēle

„0, jā, Ender," viņš iesaucās, «jebkurā laikā!"

Enders pacēla labo kāju un novilka kurpi. Viņš turēja to paceltu.

«Redzi? Tur uz purngala. Tās ir asinis, Pīter. Ne manas."

«Ak, man būs jāmirst! Enders saminis kāpuriņu un nu ķersies klāt man!"

PIters bija nesatricināms. PIters sirdī bija slepkava, un to nezināja neviens, izņemot Valentīnu un Enderu.

Mājās pārnāca māte un mēģināja mierināt Enderu par monitora zaudēšanu. Pārnāca ari tēvs, kurš nebei­dza vien atkārtot, cik gan brīnišķīgs pārsteigums, ka vi­ņiem ir tik lieliski trīs bērni, ka valdībai vajadzēja trīs, bet galu galā tie nevienu neatņems, ka viņiem joprojām ir trīs bērni, viņiem joprojām ir Trešais… līdz Enders gribēja vi­ņam kliegt, es zinu, ka esmu Trešais, es zinu, ja vēlies, es varu doties prom, lai tu nejustos apkaunots visu priekšā, man žēl, ka man vairs nav monitora un tagad tev bez at­taisnojuma ir trīs bērni, ka tev ir tik neērti, man ļoti, ļoti žēl.

Viņš gulēja gultā, raudzīdamies augšup tumsā. Viņš dzir­dēja augšējā guļvietā nemierīgi grozāmies un knosāmies Pī­teru. Pēc brīža Pīters nokāpa no savas guļvietas un izgāja no istabas. Enders dzirdēja, kā tualetē tiek norauts ūdens, pēc mirkļa durvīs bija redzams Pītera siluets.

Viņš domā, ka es guļu. Viņš mani nogalinās.

Pīters piegāja pie gultas, bet pilnīgi noteikti nekāpa augšā uz savu guļvietu. Viņš nostājās Endera gultas galvgali.

Taču viņš nesniedzās pēc spilvena, lai nosmacētu Enderu. Viņam nebija ieroča. Viņš čukstēja:

„Ender, man žēl, man ļoti žēl. Es zinu, kā tu jūties. Man ļoti žēl. Es esmu tavs brālis, es mīlu tevi."

Pēc ilgāka laika Pītera mierīgā elpa liecināja, ka viņš ir aiz­midzis. Enders noplēsa no kakla plāksteri. Un jau otro reizi šajā dienā sāka raudāt.

3. Grafs

„Māsa ir mūsu vājākais punkts. Viņš viņu patiešām mīl."

„Es zinu. Viņa var sabojāt visu paveikto. Viņš negribēs viņu atstāt."

„Un ko jūs domājat darīt?"

«Pārliecināt viņu, ka viņš vairāk vēlas doties līdzi mums nekā palikt ar māsu."

„Kā jūs grasāties to panākt?"

„Ar meliem."

„Ja tas neizdodas?"

„Tad es atklāšu patiesību. Ārkārtas situācijās mēs to drīk­stam darīt. Nevaram galu galā paredzēt visu."

• ••

Brokastīs Enders nejutās pārāk izsalcis. Viņš nevarēja vien pārstāt domāt, kā ies skolā. Pēc vakardienas kaujas jāsatiek Stilsons. Ko darīs Stilsona draugi? Varbūt neko, taču par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš negribēja iet uz skolu.

„Tu neko neēd, Endrū," teica māte.

Istabā ienāca Pīters.

„Labrīt. Ender, paldies, ka atstāji slapjo sūkli tieši dušas kabīnes vidū."

„Tieši tev," Enders atmurmināja.

„Endrū, tev jāpaēd!"

Enders pavērsa uz āru plaukstu locītavas, it kā aicinādams: nu, iebaro man to ar adatu!

„Ļoti smieklīgi," māte teica. „Es cenšos būt gādīga māte, bet maniem brīnumbērniem tas ir vienalga." «Ģēniji mēs esam tikai tavu gēnu dēļ, mamm," sacīja Pī­ters. „No tēta mēs noteikti neesam mantojuši neko."

„Es to dzirdēju," teica tēvs, neatraujot skatienu no ziņām, kas, kamēr viņš ēda, tika attēlotas galdā iebūvētajā ekrānā.

„Būtu ļoti žēl, ja nebūtu."

Ieskanējās zvans. Kāds bija pie durvīm.

„Kas tur ir?" māte jautāja.

Tēvs nospieda taustiņu, un ekrānā parādījās kāds vīrs. Vi­ņam mugurā bija vienīgais militārais formastērps, kas mūs­dienās vēl ko patiešām nozīmēja. SF. Starptautiskā Flote.

„Es domāju, ka viss jau ir beidzies," sacīja tēvs.

Pīters klusēdams uzlēja pienu brokastu biezputrai.

Varbūt man šodien tomēr nebūs jāiet uz skolu, Enders no­domāja.

Tēvs nospieda durvju kodu un piecēlās no galda.

„Es paskatīšos," viņš teica. ..Palieciet te un ēdiet brokastis."

Viņi palika, bet ēst neēda. Pēc brīža tēvs atgriezās istabā, lai paaicinātu māti.

„Tu esi mēslos līdz ausīm," teica Pīters. „Viņi ir uzzinājuši, ko tu izdarīji ar to zēnu skolā, un nu tevi izsūtīs uz asteroīdu joslu."

„Man ir tikai seši gadi, stulbeni. Es esmu pārāk jauns."

„Tu esi sūda Trešais, tev nav nekādu tiesību."

Ienāca Valentīna. Miegā izspūrušie mati aptvēra viņas seju gluži kā oreols.

„Kur ir mamma un tētis? Es jūtos pārāk slikti, lai ietu uz skolu."

„Vēl viens mutiskais eksāmens, ko?" jautāja Pīters.

,.Aizveries, Pīter!" Valentīna atbildēja.

,.Nomierinies un izbaudi to," teica Pīters. „Varēja būt sliktāk."

„Nezinu gan, kā."

„Tas varēja būt anālais eksāmens."

„Ha, ha," Valentīna atcirta. „Kur ir māte un tēvs?"

«Runājas ar vīru no SF."

Valentīna instinktīvi paraudzījās uz Enderu. Viņi jau ga­diem bija gaidījuši, līdz kāds atnāks un paziņos, ka Enders ir izturējis, ka viņš ir nepieciešams.

,,'Fieši tā, paskaties uz viņu," Pīters teica. „Bet, tu zini, tas varētu būt arī es. Viņi varētu būt sapratuši, ka es tomēr esmu labākais."

Pīters, bez šaubām, jutās sāpināts.

Tēvs atvēra durvis.

„Ender," viņš teica, "panāc šurp."

„Man žēl, Pīter," dzēlīgi noteica Valentīna.

Tēvs dusmīgi paskatījās uz viņiem.

„Te nav nekā smieklīga, bērni." *-

Enders sekoja tēvam uz viesistabu. Viņiem ienākot istabā, SF virsnieks piecēlās kājās, taču roku Enderam nesniedza.

Māte nervozi grozīja laulības gredzenu uz pirksta.

„Endrū," viņa teica, „es nebiju domājusi, ka tu esi no kauslīgajiem."