Endera spēle

„Ir arī dažas meitenes. Viņas parasti neiztur pārbaudes testus. Evolūcija gadsimtu gaitā pārāk daudz darbojusies pret viņām. Jebkurā gadījumā neviena no viņām nebūs kā Valen­tīna. Bet tur būs brāļi, Ender."

„Kā Pīters?"

„Pīters netika uzņemts, Ender, to pašu īpašību dēļ, kas liek tev viņu ienīst."

„Es viņu neienīstu, man tikai…"

„Bail no viņa. Nu, Pīters galu galā nav pavisam ļauns. Viņš bija labākais, ko ilgā laika posmā bijām redzējuši. Mēs palū­dzām taviem vecākiem nākamreiz izšķirties par meiteni — viņi tāpat bija iecerējuši vēl vienu bērnu. Mēs cerējām, ka Va­lentīna līdzināsies Pīteram, taču būs maigāka. Bet viņa bija pārāk maiga. Un tad mēs pieprasījām tevi."

„Pa pusei Pīteru, pa pusei Valentīnu."

„Ja izdotos, kā plānots."

„Un izdevās?"

„Cik var spriest. Mūsu testi ir ļoti labi, Ender, taču tie ne­pasaka visu. Patiesībā tie nepasaka gandrīz neko. Bet tas ir labāk par neko."

Grafs pieliecās un satvēra Endera rokas savējās.

„Ender Vigin, ja vien būtu jāizvēlas labāka un laimīgāka nākotne tev vienam pašam, es ieteiktu tev palikt mājās. Paliec, audz liels, esi laimīgs. Būt par Trešo vai dzīvot kopā ar brāli, kurš nevar izlemt, vai kļūt par cilvēku vai šakāli, nav tik slikti. Kaujas skolā ir daudz sliktāk. Bet tu mums esi vajadzīgs. In­sektoīdi tev šobrīd varbūt ir tikai spēle, Ender, taču reiz viņi mūs gandrīz vai noslaucīja no zemes virsas. Viņi mūs pārstei­dza nesagatavotus, nepietiekamā skaitā, vāji apbruņotus. Mūs izglāba tikai tas, ka mums bija visu laiku labākais karavado­nis. Vai liktenis, vai Dieva griba, vai cūkas laime — mums bija Meizers Rekhems. Bet nu mums viņa vairs nav, Ender. Mēs esam sakopojuši visu, ko vien visa cilvēce spējusi sagādāt — floti, uz kuras fona tā, ko viņi reiz sūtīja pret mums, izskatās pēc bērnu rotaļu kuģīšiem baseinā. Mums ir arī daži jauni ie­roči. Bet pat ar to var nepietikt. Astoņdesmit gados kopš pē­dējā kara viņiem bijis tikpat daudz laika sagatavoties jaunam karam, cik mums. Mums nepieciešams labākais, ko varam dabūt, — un ātri. Varbūt tu sadarbosies ar mums, varbūt arī ne. Varbūt tu neizturēsi spiedienu, varbūt sagrausi visu savu dzīvi, varbūt ienīdīsi mani par to, ka es reiz te biju atnācis. Bet, ja vien ir kāda iespēja, ka tava klātbūtne flotē varētu palīdzēt cilvēcei izdzīvot un insektoīdi mūs varētu likt mierā uz visiem laikiem, man jāaicina tevi piekrist. Sekot man."

Enders nespēja fokusēt skatienu uz pulkvedi Grafu. Likās, ka viņš stāv tālu prom un ir tik mazs, ka Enders varētu viņu paņemt ar pinceti un iemest kabatā. Atstāt mājas, doties tur, kur tik ļoti grūti, kur nav Valentīnas, nav mammas un tēta.

Tad viņam ienāca prātā filmas par insektoīdiem, kas bija jāskatās ikvienam vismaz reizi gadā. Ķīnas iznīcināšana. Kauja asteroīdu joslā. Nāve, ciešanas, šausmas. Un Meizers Rekhems, kas, veicot dažus spožus manevrus, iznīcina skait­liski un ugunsspēkā divreiz pārāku ienaidnieka floti, lietojot tikai sīkus kuģīšus, pēc izskata tik trauslus un vājus. Kā cīņa starp bērnu un pieaugušo. Un mēs uzvarējām.

„Man ir bail," Enders klusi sacīja. „Taču es došos jums līdzi."

,.Atkārto to vēlreiz," teica Grafs.

„Tādēļ taču es esmu dzimis, vai ne? Kāpēc gan lai es dzīvo­tu, ja es nepiekrītu?"

„Ar to vēl nepietiek."

„Es negribu," Enders teica, „bet es došos."

Grafs pamāja.

„Tu vēl vari pārdomāt. Kamēr tu vēl neesi iesēdies manā mašīnā, tu vari pārdomāt. Pēc tam tu pilnība nonāksi Starp­tautiskās Flotes rīcībā. Tu saproti?"

Enders pamāja.

„Labi. Pavēstīsim to pārējiem.

Māte raudāja. Tēvs cieši apskāva Enderu. Pīters paspieda viņa roku un teica:

„Tu, laimīgais muļķa smerdeli!"

Valentīna viņu noskūpstīja, un Enderam uz vaiga palika viņas asaras.

Ko kravāt, nebija. Nedrīkstēja ņem līdzi nekādas personis­kas lietas.

„Skola nodrošina visu nepieciešamo. Runājot par rotaļlie­tām.. . Tur ir tikai viena spēle."

„Uz redzēšanos!" Enders atvadījās no visas ģimenes. Viņš satvēra pulkveža Grafa roku un kopā ar viņu izgāja pa dur­vīm.

,.Nogalini dažus insektus manā vietā!" kliedza Pīters.

„Es mīlu tevi, Endrū!" sauca māte.

„Mēs tev rakstīsim!" teica tēvs.

Un, kāpjot gaitenī stāvošajā mašīnā, viņš dzirdēja Valentī­nu kliedzam.

„Atgriezies! Es tevi vienmēr mīlēšu!"

4. Lidojums

,.Strādājot ar Enderu, mums uzmanīgi jāietur līdzsvars. Viņš jāizolē, lai kļūtu radošs, — citādi piemērosies sistēmai un mēs viņu pazaudēsim. Vienlaikus mums jābūt drošiem, ka viņš saglabā spēcīgas komandiera dotības."

„)a viņš dabūs pakāpi, viņam vienkārši nāksies vadīt citus kaujā."

„Tas nav tik vienkārši. Meizers Rekhems spēja tikt galā ar savu floti un uzvarēt. Kad sāksies šis karš, darba būs par daudz pat ģēnijam. Par daudz kuģu. Viņam būs jāprot viegli un raiti sadarboties ar apakšniekiem."

«Lieliski. Viņam jābūt ģēnijam un reizē jaukam."

„Jaukam ne. Jauks viņš ļautu insektoldiem uzvarēt."

„Tātad jūs viņu izolēsiet."

«Pārējie no viņa norobežosies, pirms mēs nokļūsim līdz skolai."

«Nešaubos. Es jūs gaidīšu. Es redzēju ierakstos, ko viņš izda­rīja ar to Stilsonu. Jūs mums nevedāt nekādu memmesdēliņu."