Endera spēle

Pacelšanās nemaz nebija tik briesmīga. Tikai nedaudz. Kratīšanās, mirklis panikas: ja nu tas kļūst par pirmo ne­veiksmīgo pacelšanās mēģinājumu kopš kosmoplānu pirm­sākumiem? Pēc filmām nekādi nevarēja spriest, cik daudz un kas, guļot uz muguras šajos mīkstajos krēslos, ir jāpārcieš.

Pēc brīža kratīšanās izbeidzās un iestājās bezsvara stāvok­lis — viņu turēja vairs tikai jostas.

Enders jau bija atguvis orientēšanās spējas, tāpēc viņš ne­bija pārsteigts ieraugām Grafu atmuguriski rāpjamies augšup pa kāpnēm, it kā viņš rāptos lejup uz kuģa priekšgalu. Tāpat viņu nepārsteidza arī tas, kā Grafs, aizāķējis kāju aiz pakāpie­na un atspiedies ar rokām, pēkšņi piecēlās stāvus, it kā viņi atrastos parastā lidmašīnā.

Daži gan dezorientāciju pārcieta smagi. Kāds zēns rīstī­jās, un Enders saprata, kāpēc viņiem bija aizliegts divdesmit stundas pirms pacelšanās ko ēst. Vemšana bezsvara stāvoklī ne pie kā laba nenovestu.

Enderam Grafa rotaļāšanās ar gravitāciju likās interesanta. Viņš to turpināja prātā, iztēlojoties, ka Grafs karājas ar galvu uz leju no centrālās ejas, pēc tam — ka viņš stāv uz sānu sie­nas. Gravitāciju varēja iedomāties vērstu jebkurā virzienā. Kā vien es vēlos. Es varu likt Grafam stāvēt uz galvas, un viņš to nemaz nepamanīs.

„Par ko jūs uzjautrināties, Vigin?"

Grafa balss bija asa un dusmīga. Ko gan es esmu izdarījis, domāja Enders. Vai es iesmējos skaļi?

„Es uzdevu jautājumu, kareivi!" Grafs uzkliedza.

Ak, jā. Sākas apmācības. Enders bija redzējis kara filmas televīzijā, un tajās apmācību iesākumā virsnieks vienmēr daudz kliedza uz kareivjiem, pirms viņi kļuva par labiem draugiem.

„Jā, ser," Enders teica.

„Tad atbildi!"

„Es iztēlojos jūs karājamies aiz kājām ar galvu uz leju. Tas man likās smieklīgi."

Tagad, kad Grafs uz viņu vēsi skatījās, tas izklausījās muļ­ķīgi-

„Tev tas noteikti ir smieklīgi. Vai tāpat liekas vēl kādam?"

Neskaidri, noliedzoši čuksti.

„Un kāpēc gan nav?" Grafs nicīgi uzlūkoja viņus. „Vieni vienīgi idioti šajā lidojumā. Sīkie stulbeņi. Tikai vienam no jums pietika smadzeņu, lai apjēgtu, ka bezsvara stāvoklī ie­spējams izvēlēties jebkādu virzienu, kāds vien ienāk prātā. Saprati to, Šafts?"

Uzrunātais zēns pamāja.

„Ne velna tu nesaprati. Tas ir skaidrs. Ne vien muļķis — vēl arī melis. Šajā lidojumā ir tikai viens zēns, kuram ir vismaz kaut kādas smadzenes, un tas ir Enders Vigins. Paskatieties uz viņu rūpīgi, bērniņi. Viņš kļūs par komandieri, kamēr jūs tur augšā vēl vārtīsieties autiņos. Jo viņš prot domāt bezsvara stāvoklī, kamēr jūs te vemstaties vien."

Tā nevajadzēja notikt. Grafam bija viņš jāizsmej, nevis jā­slavē. Iesākumā viņiem abiem vajadzēja būt ienaidniekiem un tikai vēlāk — draugiem.

«Lielākā daļa no jums no skolas izlidos. Aprodiet ar to, bērniņi. Lielākā daļa no jums, kuriem pietrūks smadzeņu, lai spētu apgūt kuģu pilotēšanu kosmosā, reiz tiks nosūtīti uz Cīņas skolu. Lielāko daļu no jums pat nebūtu vērts sūtīt uz Kaujas skolu — jums vienkārši nav nepieciešamo īpašību. Bet daži no jums varētu tikt galā. Daži no jums varbūt cilvēcei kaut ko arī varētu nozīmēt. Bet labāk nerēķinieties ar to. Es ceru tikai uz vienu no jums."

Pēkšņi Grafs atmuguriski apmeta salto, ar rokām pieķērās kāpnēm, tad atrāva no tām kājas. Ja grīdā būtu lejā, viņš stā­vētu uz rokām, ja otrādi — karātos aiz tām. Pārvietojoties ar rokām, viņš devās uz savu sēdvietu.

«Izskatās, ka tev te nekas nemaz nebūs jādara," čukstēja zēns. kas sēdēja Enderam blakus.

Enders pakratīja galvu.

„Tu pat negribi runāt ar mani?" zēns jautāja.

„Es viņam neliku to visu stāstīt," Enders atčukstēja.

Pēkšņi viņš juta asas sāpes galvvidū. Vēlreiz. Sīki smiekliņi no aizmugures. Droši vien tur sēdošais zēns atbrīvojies no drošības jostām. Vēl viens sitiens pa galvu. Izbeidz, Enders domāja, es tev neko neesmu izdarījis.

Un vēl viens sitiens. Zēni smejas. Vai Grafs to neredz? Vai viņš tos neapstādinās? Un atkal sitiens, šoreiz spēcīgāks, pa­tiešām sāpīgs. Kur ir Grafs?

Tad viņš saprata. Grafs to bija izdarījis tīšām. Tas bija vēl sliktāk nekā televīzijas filmās. Kad seržants par tevi ņirgājas, tu kļūsti par savējo pārējiem, bet, kad tu patīc virsniekam, pārējie tevi ienīst.

„Ei, smerdeli," kāds no aizmugures čukstēja. Vēl viens si­tiens pa galvu.

„Patīk, ko? Ei, supergudreli! Kā ir?"

Un vēl viens sitiens — tik spēcīgs, ka Enders no sāpēm klusi ievaidējās.

Ja viņu tiešām bija iegāzis Grafs, ar citu palīdzību rēķinā­ties nevarēja. Viņš gaidīja nākamo sitienu. Tagad, viņš nodo­māja. Precīzi. Sāpēja, bet Enders gaidīja vēl nākamo sitienu. Tagad. Jā, tieši laikā. Es tikšu tev klāt, Enders nodomāja.

Tuvojoties kārtējam sitienam, Enders strauji izstiepa abas rokas, ieķērās zēna plaukstas locītavā un spēcīgi parāva to uz leju.